Liberum veto
Liberum veto, brīvais veto jeb brīvais aizliegums (lat. Liberum veto) - veto princips valsts pārvaldē, kad kādam ir tiesības apturēt sev netīkama likumprojekta stāšanos spēkā. Kopš 1652. gada tika pielietots Žečpospoļitas Seima parlamentārajā darbā, kad viens deputāts ar savu veto varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar Radomas Konstitūciju Seima lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot veto debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā Seima Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu veto apturēja visas sesijas darbu - līdz 1764. gadam no 55 Seimiem 48 izklīda bez lēmumu pieņemšanas. Pēc 1764. gada liberum veto tiesības tika pielietotas reti, jo pirms Seima sesijas deputāti veidoja "konfederācijas" (pol. konfederacja), kuras savu pozīciju saskaņoja laikus. Liberum veto tiesības atcēla 1791. gada 3. maijā pieņemtā Četrgadu Seima Konstitūcija, nosakot balsošanā vairākuma principu.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 264. lpp.
- Paweł Jasienica. Polska anarchia, Wydawnictwo Literackie. - Kraków, 1988. ISBN 83-08-1970-6
