Atšķirības starp "Aurēlijs Augustīns" versijām
m (→Darbi) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Augustīns Aurēlijs''' jeb '''Sv. Augustīns''' (354.-430.) - [[Romas katoļu Baznīca]]s [[bīskaps]] Hiponā (Numidijā, Ziemeļāfrikā), teologs, filosofs, [[Neoplatonisms|neoplatonismam]] tuvs [[patristika]]s reprezentants. Dzimis 354. gada 13. novembrī Tagestē, [[Romas valsts|impērijas]] ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību guva savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apguva retorikas māku Kartāgā. Aizrāvies ar [[Skepticisms|skepticismu]], [[Gnosticisms|gnosticismu]], [[Manihejisms|maniheismu]], misticismu, [[Platonisms|platonismu]], [[Neoplatonisms|neoplatonismu]] - interesējies par visu. Kādu laiku viņš mācīja retoriku Milānā - intensīvu patiesības meklējumu laiks, "kurā viņš cīnās ar miesas kaislībām": esot bijis liels [[Gladiators|gladiatoru]] cīņu, sieviešu skaistuma un labu vīnu cienītājs. 387. gadā Augustīns pieņēma kristietību un atgriezās Āfrikā. Tagestē viņš nodibināja [[Draudze|draudzi]], un drīz vien kļuva par Hiponas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavadīja savu atlikušo dzīves daļu. Sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: "Atzīšanās", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību". Savā domāšanā bija saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa gudrība varēja būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir arī mainījusies arī cilvēka griba. Viņa pasaules uzskatam izteikts fideistisks raksturs, koncentrēts principā: "Bez ticības nav zināšanas, patiesības". Attīstīja kristietiskās teoloģijas koncepciju par pasaules vēsturi, saprotot to fatālistiski, kā dievišķās predistinācijas rezultātu. Pretstatīja Baznīcu "šāspasaules pilsētai", "grēcīgajai" laicīgajai valstij. Viņa mācība bja viens no [[sholastika]]s avotiem, ar lielu lomu [[Baznīca]]s un laicīgās varas attiecībās viduslaikos. | + | '''Augustīns Aurēlijs''' jeb '''Sv. Augustīns''' (354.-430.) - [[Romas katoļu Baznīca]]s [[bīskaps]] Hiponā (Numidijā, Ziemeļāfrikā), teologs, filosofs, [[Neoplatonisms|neoplatonismam]] tuvs [[patristika]]s reprezentants. Dzimis 354. gada 13. novembrī Tagestē, [[Romas valsts|impērijas]] ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību guva savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apguva retorikas māku Kartāgā. Aizrāvies ar [[Skepticisms|skepticismu]], [[Gnosticisms|gnosticismu]], [[Manihejisms|maniheismu]], misticismu, [[Platonisms|platonismu]], [[Neoplatonisms|neoplatonismu]] - interesējies par visu. Kādu laiku viņš mācīja retoriku Milānā - intensīvu patiesības meklējumu laiks, "kurā viņš cīnās ar miesas kaislībām": esot bijis liels [[Gladiators|gladiatoru]] cīņu, sieviešu skaistuma un labu vīnu cienītājs. 387. gadā Augustīns pieņēma kristietību un atgriezās Āfrikā. Tagestē viņš nodibināja [[Draudze|draudzi]], un drīz vien kļuva par Hiponas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavadīja savu atlikušo dzīves daļu. Sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: "Atzīšanās", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību". Savā domāšanā bija saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa gudrība varēja būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir arī mainījusies arī cilvēka griba. Viņa pasaules uzskatam izteikts fideistisks raksturs, koncentrēts principā: "Bez ticības nav zināšanas, patiesības". Attīstīja kristietiskās teoloģijas koncepciju par pasaules vēsturi, saprotot to fatālistiski, kā dievišķās predistinācijas rezultātu. Pretstatīja Baznīcu "šāspasaules pilsētai", "grēcīgajai" laicīgajai valstij. Lielu uzmanību pievērsa laika fenomenam vēsturē un cilvēka vietai pasaulē. Cilvēkiem jādzīvo šajā pasaulē, drīkst to lietot, bet nedrīkst to mīlēt. Arī tuvāko cilvēks nedrīkst mīlēt tāpēc, ka šī mīlestība pašam par sevi vajadzīga, bet jāmīl tāpēc, ka ir vēlame dot. Viņa mācība bja viens no [[sholastika]]s avotiem, ar lielu lomu [[Baznīca]]s un laicīgās varas attiecībās viduslaikos. |
==== Darbi ==== | ==== Darbi ==== | ||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| − | * Augustīns. Atzīšanās. / tulk. L.Hansona - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. | + | * Augustīns. Atzīšanās. / tulk. L.Hansona - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-6-8 |
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 38.-39. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 38.-39. lpp. | ||
* Rietumeiropas morāles filozofija antoloģija. - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2006. | * Rietumeiropas morāles filozofija antoloģija. - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2006. | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 9. februāris, plkst. 11.12
Augustīns Aurēlijs jeb Sv. Augustīns (354.-430.) - Romas katoļu Baznīcas bīskaps Hiponā (Numidijā, Ziemeļāfrikā), teologs, filosofs, neoplatonismam tuvs patristikas reprezentants. Dzimis 354. gada 13. novembrī Tagestē, impērijas ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību guva savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apguva retorikas māku Kartāgā. Aizrāvies ar skepticismu, gnosticismu, maniheismu, misticismu, platonismu, neoplatonismu - interesējies par visu. Kādu laiku viņš mācīja retoriku Milānā - intensīvu patiesības meklējumu laiks, "kurā viņš cīnās ar miesas kaislībām": esot bijis liels gladiatoru cīņu, sieviešu skaistuma un labu vīnu cienītājs. 387. gadā Augustīns pieņēma kristietību un atgriezās Āfrikā. Tagestē viņš nodibināja draudzi, un drīz vien kļuva par Hiponas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavadīja savu atlikušo dzīves daļu. Sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: "Atzīšanās", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību". Savā domāšanā bija saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa gudrība varēja būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir arī mainījusies arī cilvēka griba. Viņa pasaules uzskatam izteikts fideistisks raksturs, koncentrēts principā: "Bez ticības nav zināšanas, patiesības". Attīstīja kristietiskās teoloģijas koncepciju par pasaules vēsturi, saprotot to fatālistiski, kā dievišķās predistinācijas rezultātu. Pretstatīja Baznīcu "šāspasaules pilsētai", "grēcīgajai" laicīgajai valstij. Lielu uzmanību pievērsa laika fenomenam vēsturē un cilvēka vietai pasaulē. Cilvēkiem jādzīvo šajā pasaulē, drīkst to lietot, bet nedrīkst to mīlēt. Arī tuvāko cilvēks nedrīkst mīlēt tāpēc, ka šī mīlestība pašam par sevi vajadzīga, bet jāmīl tāpēc, ka ir vēlame dot. Viņa mācība bja viens no sholastikas avotiem, ar lielu lomu Baznīcas un laicīgās varas attiecībās viduslaikos.
Darbi
- Atzīšanās (Confessiones)
- Par Dieva pilsētu
- Par trīsvienību
- Kristīgā doktrīna
- Statūti
Literatūra
- Augustīns. Atzīšanās. / tulk. L.Hansona - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-6-8
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 38.-39. lpp.
- Rietumeiropas morāles filozofija antoloģija. - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2006.
