Atšķirības starp "Bakuņins Mihails" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 +
[[Attēls:Bakunin.jpg‎|right|thumb|200px|Mihails Bakuņins]]
 
'''Bakuņins Mihails''' (''Бакунин, Михаил Александрович'', 1814.-1876.) - filosofs, [[Anarhisms|anarhisma]] ideologs, [[Panslāvisms|panslāvists]]. Dzimis 1814. gada 30. maijā (18. maijā p.v.st.) Prjamuhinas ciemā, (Novotoržokas [[Apriņķis|apriņķī]], Tveras [[Guberņa|guberņā]], [[Krievijas impērija|Krievijā]]), [[Muižniecība|sīkmuižnieku]] ģimenē. 1829. gadā sāka mācības artilērijas skolā Pēterburgā, 1833. gada janvārī saņēmis [[Praporščiks|praporščika]] dienesta pakāpi un pārcelts uz virsnieku kursu, taču 1834. gada jūlijā tika no skolas izslēgts un nosūtīts dienēt armijā. 1835. gadā veselības traucējumu dēļ demobilizējās un uzsāka filosofijas studijas Maskavā, aktīvi iesaistoties augstskolu studentu politiskajos pulciņos. 1840. gadā devās uz Berlīni un Drēzdeni, kur turpināja filosofijas studijas (īpaši aizrāvies ar Hēgeli), sāka publicēties. 1843. gadā par pretvalstisku dzejoļu izplatīšanu izraidīts no Prūsijas un pārcēlās uz dzīvi Šveicē, kur aktīvi iesaistījās [[Marksims|marksistisko]] grupu darbībā. 1844. gadā atteicās atgriezties Krievijā, tika aizmuguriski tiesāts, izslēgts no muižnieku [[kārta]]s (''лишен дворянского достоинства и всех прав состояния'') ar verdiktu "atgriešanās gadījumā izsūtīt katorgas darbos" (''в случае явки в Россию сослать в Сибирь в каторжную работу''). Šajā laikā viņš iepazinās ar [[Prudons Pjērs Žozefs|Prudonu]] (rakstīja tā žurnālam ''La Reforme'') un [[Markss Kārlis|Marksu]]. 1848. gada jūnijā bija Prāgā uz panslāvistu kongresu un aktīvi iesaistījās sacelšanās gaitā. Pēc sacelšanās apspiešanas devās uz Drēzdeni, kur 1849. gada maijā bija viens no sacelšanās organizatoriem un vadītājiem. Tika arestēts un notiesāts uz nāvi, nāvessodu aizstājot ar muža ieslodzījumu.1851. gadā Saksijas varas iestādes Bakuņinu izdeva [[Austrijas impērija]]s varas iestādēm, kuras to notiesāja uz nāvi, sodu nomainot ar mūža ieslodzījumu un izdeva sodu izciest Krievijā. 1857. gadā ieslodzījumu cietumā nomainīja ar izsūtījumu uz Sibīriju, Tomsku (''Томск''). Izsūtījumā viņš 1858. gada 5. oktobrī apprecējās ar 18 gadus veco poļu muižnieci Antoniju Kvatkovsku (''Antonia Kwiatkowska''). 1860. gadā ģimene pārcēlās uz dzivi Irkutskā (''Иркутск''), bet 1861. gadā aizbēga caur Japānu un ASV uz Eiropu, kur apmetās pie [[Hercens Aleksandrs|Hercena]] Londonā. 1863. gadā no Stokholmas piedalījās neveiksmīgā poļu insurgentu desanta organizēšanā Palangas piekrastē. No 1864. līdz 1868. gadam dzīvoja Itālijā, aktīvi piedaloties anarhistu organizāciju organizēšanā kā viens no galvenajiem anarhisma ideologiem. 1868. gadā izveidojis "Starptautisko savienību par demokrātisko sociālismu", dibinājis Cīrihē krievu kreiso emigrantu žurnālu "Tautas lieta" (''Народное Дело''). Miris Bernē (Šveicē) 1876. gada 1. jūlijā (19. jūnijā p.v.st.).
 
'''Bakuņins Mihails''' (''Бакунин, Михаил Александрович'', 1814.-1876.) - filosofs, [[Anarhisms|anarhisma]] ideologs, [[Panslāvisms|panslāvists]]. Dzimis 1814. gada 30. maijā (18. maijā p.v.st.) Prjamuhinas ciemā, (Novotoržokas [[Apriņķis|apriņķī]], Tveras [[Guberņa|guberņā]], [[Krievijas impērija|Krievijā]]), [[Muižniecība|sīkmuižnieku]] ģimenē. 1829. gadā sāka mācības artilērijas skolā Pēterburgā, 1833. gada janvārī saņēmis [[Praporščiks|praporščika]] dienesta pakāpi un pārcelts uz virsnieku kursu, taču 1834. gada jūlijā tika no skolas izslēgts un nosūtīts dienēt armijā. 1835. gadā veselības traucējumu dēļ demobilizējās un uzsāka filosofijas studijas Maskavā, aktīvi iesaistoties augstskolu studentu politiskajos pulciņos. 1840. gadā devās uz Berlīni un Drēzdeni, kur turpināja filosofijas studijas (īpaši aizrāvies ar Hēgeli), sāka publicēties. 1843. gadā par pretvalstisku dzejoļu izplatīšanu izraidīts no Prūsijas un pārcēlās uz dzīvi Šveicē, kur aktīvi iesaistījās [[Marksims|marksistisko]] grupu darbībā. 1844. gadā atteicās atgriezties Krievijā, tika aizmuguriski tiesāts, izslēgts no muižnieku [[kārta]]s (''лишен дворянского достоинства и всех прав состояния'') ar verdiktu "atgriešanās gadījumā izsūtīt katorgas darbos" (''в случае явки в Россию сослать в Сибирь в каторжную работу''). Šajā laikā viņš iepazinās ar [[Prudons Pjērs Žozefs|Prudonu]] (rakstīja tā žurnālam ''La Reforme'') un [[Markss Kārlis|Marksu]]. 1848. gada jūnijā bija Prāgā uz panslāvistu kongresu un aktīvi iesaistījās sacelšanās gaitā. Pēc sacelšanās apspiešanas devās uz Drēzdeni, kur 1849. gada maijā bija viens no sacelšanās organizatoriem un vadītājiem. Tika arestēts un notiesāts uz nāvi, nāvessodu aizstājot ar muža ieslodzījumu.1851. gadā Saksijas varas iestādes Bakuņinu izdeva [[Austrijas impērija]]s varas iestādēm, kuras to notiesāja uz nāvi, sodu nomainot ar mūža ieslodzījumu un izdeva sodu izciest Krievijā. 1857. gadā ieslodzījumu cietumā nomainīja ar izsūtījumu uz Sibīriju, Tomsku (''Томск''). Izsūtījumā viņš 1858. gada 5. oktobrī apprecējās ar 18 gadus veco poļu muižnieci Antoniju Kvatkovsku (''Antonia Kwiatkowska''). 1860. gadā ģimene pārcēlās uz dzivi Irkutskā (''Иркутск''), bet 1861. gadā aizbēga caur Japānu un ASV uz Eiropu, kur apmetās pie [[Hercens Aleksandrs|Hercena]] Londonā. 1863. gadā no Stokholmas piedalījās neveiksmīgā poļu insurgentu desanta organizēšanā Palangas piekrastē. No 1864. līdz 1868. gadam dzīvoja Itālijā, aktīvi piedaloties anarhistu organizāciju organizēšanā kā viens no galvenajiem anarhisma ideologiem. 1868. gadā izveidojis "Starptautisko savienību par demokrātisko sociālismu", dibinājis Cīrihē krievu kreiso emigrantu žurnālu "Tautas lieta" (''Народное Дело''). Miris Bernē (Šveicē) 1876. gada 1. jūlijā (19. jūnijā p.v.st.).
  

Versija, kas saglabāta 2009. gada 17. februāris, plkst. 09.32

Mihails Bakuņins

Bakuņins Mihails (Бакунин, Михаил Александрович, 1814.-1876.) - filosofs, anarhisma ideologs, panslāvists. Dzimis 1814. gada 30. maijā (18. maijā p.v.st.) Prjamuhinas ciemā, (Novotoržokas apriņķī, Tveras guberņā, Krievijā), sīkmuižnieku ģimenē. 1829. gadā sāka mācības artilērijas skolā Pēterburgā, 1833. gada janvārī saņēmis praporščika dienesta pakāpi un pārcelts uz virsnieku kursu, taču 1834. gada jūlijā tika no skolas izslēgts un nosūtīts dienēt armijā. 1835. gadā veselības traucējumu dēļ demobilizējās un uzsāka filosofijas studijas Maskavā, aktīvi iesaistoties augstskolu studentu politiskajos pulciņos. 1840. gadā devās uz Berlīni un Drēzdeni, kur turpināja filosofijas studijas (īpaši aizrāvies ar Hēgeli), sāka publicēties. 1843. gadā par pretvalstisku dzejoļu izplatīšanu izraidīts no Prūsijas un pārcēlās uz dzīvi Šveicē, kur aktīvi iesaistījās marksistisko grupu darbībā. 1844. gadā atteicās atgriezties Krievijā, tika aizmuguriski tiesāts, izslēgts no muižnieku kārtas (лишен дворянского достоинства и всех прав состояния) ar verdiktu "atgriešanās gadījumā izsūtīt katorgas darbos" (в случае явки в Россию сослать в Сибирь в каторжную работу). Šajā laikā viņš iepazinās ar Prudonu (rakstīja tā žurnālam La Reforme) un Marksu. 1848. gada jūnijā bija Prāgā uz panslāvistu kongresu un aktīvi iesaistījās sacelšanās gaitā. Pēc sacelšanās apspiešanas devās uz Drēzdeni, kur 1849. gada maijā bija viens no sacelšanās organizatoriem un vadītājiem. Tika arestēts un notiesāts uz nāvi, nāvessodu aizstājot ar muža ieslodzījumu.1851. gadā Saksijas varas iestādes Bakuņinu izdeva Austrijas impērijas varas iestādēm, kuras to notiesāja uz nāvi, sodu nomainot ar mūža ieslodzījumu un izdeva sodu izciest Krievijā. 1857. gadā ieslodzījumu cietumā nomainīja ar izsūtījumu uz Sibīriju, Tomsku (Томск). Izsūtījumā viņš 1858. gada 5. oktobrī apprecējās ar 18 gadus veco poļu muižnieci Antoniju Kvatkovsku (Antonia Kwiatkowska). 1860. gadā ģimene pārcēlās uz dzivi Irkutskā (Иркутск), bet 1861. gadā aizbēga caur Japānu un ASV uz Eiropu, kur apmetās pie Hercena Londonā. 1863. gadā no Stokholmas piedalījās neveiksmīgā poļu insurgentu desanta organizēšanā Palangas piekrastē. No 1864. līdz 1868. gadam dzīvoja Itālijā, aktīvi piedaloties anarhistu organizāciju organizēšanā kā viens no galvenajiem anarhisma ideologiem. 1868. gadā izveidojis "Starptautisko savienību par demokrātisko sociālismu", dibinājis Cīrihē krievu kreiso emigrantu žurnālu "Tautas lieta" (Народное Дело). Miris Bernē (Šveicē) 1876. gada 1. jūlijā (19. jūnijā p.v.st.).

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 43. lpp.
  • Leier Mark. Bakunin: The Creative Passion: A Biography. - Thomas Dunne Books, New York, 2006; ISBN 0-312-30538-9
  • Brupbacher F. Marx und Bakunin. Ein Beitrag zur Geschichte der Internationalen Arbeiterassoziation. - Die Aktion, Berlin/Wilmersdorf 1922; Karin Kramer Verlag, Berlin 1976
  • FBrupbacher F. Michael Bakunin. Der Satan der Revolte. - Libertad Verlag, Berlin/Köln, 1979, ISBN 3-922226-00-0
  • Wolfgang E.. Kramer B. Bakunin-Almanach. - Karin Kramer Verlag, Berlin, 2007, ISBN 978-3879563203
  • Wolfgang E. Michail A. Bakunin (1814–1876). Bibliographie der Primär- und Sekundärliteratur in deutscher Sprache. - Libertad Verlag, Berlin/Köln, 1994, ISBN 3-922226-20-5
  • Wolfgang E. Von der Dresdner Mairevolution zur Ersten Internationalen. Untersuchungen zu Leben und Werk Michail Bakunins. - Verlag Edition AV, Lich, 2005, ISBN 3-936049-53-X
  • Grawitz M. Bakunin. Ein Leben für die Freiheit. - Edition Nautilus, Hamburg, 1999, ISBN 3-89401-339-7
  • Huch R. Michail Bakunin und die Anarchie. - Suhrkamp Verlag, Frankfurt, 1972, ISBN 3-518-37993-3
  • Lausberg M. Bakunins Philosophie des kollektiven Anarchismus. - Unrast Verlag, Münster, 2008, ISBN 978-3897714830
  • Lehning A. Unterhaltungen mit Bakunin. - Franz Greno, Nördlingen, 1987, ISBN 3-89190-228-X
  • Nettlau M. Michael Bakunin. Eine biographische Skizze. - Berlin, 1901
  • Steklow G. Michael Bakunin. Ein Lebensbild. - Stuttgart, 1913
  • Wim van Dooren. Bakunin zur Einführung. - Junius Verlag, Hamburg, 1985, ISBN 3-88506-817-6
  • Wittkop J.Fr. Bakunin. - Rowohlt Verlag, Hamburg, 1974, ISBN 3-499-50218-6

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bakuņins_Mihails&oldid=11427"