Atšķirības starp "Berdjajevs Nikolajs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Nikolajs Berdjajevs''' (''Бердяев Николай Александрович'', 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, [[Vehisms|vehisma]] ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa [[muižniecība]]s deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no [[universitāte]]s, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas [[Guberņa|guberņu]]. 1898. gadā sāka publicēties. | '''Nikolajs Berdjajevs''' (''Бердяев Николай Александрович'', 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, [[Vehisms|vehisma]] ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa [[muižniecība]]s deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no [[universitāte]]s, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas [[Guberņa|guberņu]]. 1898. gadā sāka publicēties. | ||
| − | Sākotnēji aizrāvās ar [[Marksisms|marksismu]]. Ap 1901. gadu tajā vīlās un pievērsās Dieva meklējumiem mistikas atklāsmē. Par galveno izvirzīja indivīda „iekšējo“, „garīgo“ atbrīvošanos caur ticību (Brīvības filozofija, 1911., Radošās darbības jēga, 1916., u.c.). Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|Oktobra revolūcijas Krievijas impērijā]] emigrēja uz Eiropu. Savā koncepcijā apzīmēja [[Kapitālisms|kapitālismu]] par „necilvēcīgu iekārtu“, klasisko kristietību par „ekspluatācijas instrumentu“, atzina „komunistisko patiesību“, kas izpaužoties ražošanas sabiedriskošanā. Pēc Berdajeva domām alternatīva ir kristīgais [[eksistenciālisms]] jeb personālisms. Par vienīgo realitāti viņš uzskatīja subjekta „pastāvēšanu“, kura radošās darbības pamatā esot „absolūtā brīvība“, kas deducēta no „bezibeņa“ (aizgūts no [[Bēme Jakobs|Bïmes]]. Šīs radošās darbības saturs esot t.s. „dievcilvēces dialektika“, mistērija, kad „Dievs dzimst cilvēkā un cilvēks dzimst Dievā“ (aizgūts no Dostojevska). „Dievcilvēka radošo darbību“ Berdajevs pārnes t.s. „jaunajos viduslaikos“, „ceturtās dimensijas“ viņpasaulē, radošu darbošanos šajā pasaulē uzskatot par bezcerīgu. (Es un objektu pasaule, 1934., Eshatoloģiskās metafizikas īss apskats. Radoša darbība un objektivizācija., 1947., u.c.). Savā galvenajā darbā „Nevienlīdzības filozofija“ sociālo nevienlīdzību atzina par dabisku un „svētīgu“, bet karus kā vienu no cilvēces radošās attīstības dzinuļiem. | + | Sākotnēji aizrāvās ar [[Marksisms|marksismu]]. Ap 1901. gadu tajā vīlās un pievērsās Dieva meklējumiem mistikas atklāsmē. Par galveno izvirzīja indivīda „iekšējo“, „garīgo“ atbrīvošanos caur ticību (Brīvības filozofija, 1911., Radošās darbības jēga, 1916., u.c.). Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|Oktobra revolūcijas Krievijas impērijā]] emigrēja uz Eiropu. Savā koncepcijā apzīmēja [[Kapitālisms|kapitālismu]] par „necilvēcīgu iekārtu“, klasisko kristietību par „ekspluatācijas instrumentu“, atzina „komunistisko patiesību“, kas izpaužoties ražošanas sabiedriskošanā. Pēc Berdajeva domām alternatīva ir kristīgais [[eksistenciālisms]] jeb personālisms. Par vienīgo realitāti viņš uzskatīja subjekta „pastāvēšanu“, kura radošās darbības pamatā esot „absolūtā brīvība“, kas deducēta no „bezibeņa“ (aizgūts no [[Bēme Jakobs|Bïmes]]. Šīs radošās darbības saturs esot t.s. „dievcilvēces dialektika“, mistērija, kad „Dievs dzimst cilvēkā un cilvēks dzimst Dievā“ (aizgūts no Dostojevska). „Dievcilvēka radošo darbību“ Berdajevs pārnes t.s. „jaunajos viduslaikos“, „ceturtās dimensijas“ viņpasaulē, radošu darbošanos šajā pasaulē uzskatot par bezcerīgu. ("Es un objektu pasaule", 1934., "Eshatoloģiskās metafizikas īss apskats. Radoša darbība un objektivizācija.", 1947., u.c.). Savā galvenajā darbā „Nevienlīdzības filozofija“ sociālo nevienlīdzību atzina par dabisku un „svētīgu“, bet karus kā vienu no cilvēces radošās attīstības dzinuļiem. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 13. marts, plkst. 09.28
Nikolajs Berdjajevs (Бердяев Николай Александрович, 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, vehisma ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, Krievijas impērijā, (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa muižniecības deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no universitātes, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas guberņu. 1898. gadā sāka publicēties.
Sākotnēji aizrāvās ar marksismu. Ap 1901. gadu tajā vīlās un pievērsās Dieva meklējumiem mistikas atklāsmē. Par galveno izvirzīja indivīda „iekšējo“, „garīgo“ atbrīvošanos caur ticību (Brīvības filozofija, 1911., Radošās darbības jēga, 1916., u.c.). Pēc Oktobra revolūcijas Krievijas impērijā emigrēja uz Eiropu. Savā koncepcijā apzīmēja kapitālismu par „necilvēcīgu iekārtu“, klasisko kristietību par „ekspluatācijas instrumentu“, atzina „komunistisko patiesību“, kas izpaužoties ražošanas sabiedriskošanā. Pēc Berdajeva domām alternatīva ir kristīgais eksistenciālisms jeb personālisms. Par vienīgo realitāti viņš uzskatīja subjekta „pastāvēšanu“, kura radošās darbības pamatā esot „absolūtā brīvība“, kas deducēta no „bezibeņa“ (aizgūts no Bïmes. Šīs radošās darbības saturs esot t.s. „dievcilvēces dialektika“, mistērija, kad „Dievs dzimst cilvēkā un cilvēks dzimst Dievā“ (aizgūts no Dostojevska). „Dievcilvēka radošo darbību“ Berdajevs pārnes t.s. „jaunajos viduslaikos“, „ceturtās dimensijas“ viņpasaulē, radošu darbošanos šajā pasaulē uzskatot par bezcerīgu. ("Es un objektu pasaule", 1934., "Eshatoloģiskās metafizikas īss apskats. Radoša darbība un objektivizācija.", 1947., u.c.). Savā galvenajā darbā „Nevienlīdzības filozofija“ sociālo nevienlīdzību atzina par dabisku un „svētīgu“, bet karus kā vienu no cilvēces radošās attīstības dzinuļiem.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
