Atšķirības starp "Berdjajevs Nikolajs" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls: | + | [[Attēls:Nikolai_Berdyaev_1912.jpg|right|thumb|200px|Nikolajs Berdjajevs 1912. gadā]] |
'''Nikolajs Berdjajevs''' (''Бердяев Николай Александрович'', 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, [[Vehisms|vehisma]] ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa [[muižniecība]]s deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no [[universitāte]]s, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas [[Guberņa|guberņu]]. Pēc tam dzīvoja Pēterburgā un Maskavā. 1898. gadā sāka publicēties. 1922. gadā (pēc vairākkārtējiem arestiem) emigrēja uz Berlīni, 1924. gadā uz Parīzi. | '''Nikolajs Berdjajevs''' (''Бердяев Николай Александрович'', 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, [[Vehisms|vehisma]] ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa [[muižniecība]]s deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no [[universitāte]]s, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas [[Guberņa|guberņu]]. Pēc tam dzīvoja Pēterburgā un Maskavā. 1898. gadā sāka publicēties. 1922. gadā (pēc vairākkārtējiem arestiem) emigrēja uz Berlīni, 1924. gadā uz Parīzi. | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 13. marts, plkst. 09.44
Nikolajs Berdjajevs (Бердяев Николай Александрович, 1874.-1948.) – filosofs, mistiķis, eksistenciālists, vehisma ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, Krievijas impērijā, (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa muižniecības deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no universitātes, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas guberņu. Pēc tam dzīvoja Pēterburgā un Maskavā. 1898. gadā sāka publicēties. 1922. gadā (pēc vairākkārtējiem arestiem) emigrēja uz Berlīni, 1924. gadā uz Parīzi.
Sākotnēji aizrāvās ar marksismu. Ap 1901. gadu tajā vīlās un pievērsās Dieva meklējumiem mistikas atklāsmē. Par galveno izvirzīja indivīda „iekšējo“, „garīgo“ atbrīvošanos caur ticību (Brīvības filozofija, 1911., Radošās darbības jēga, 1916., u.c.). Pēc Oktobra revolūcijas Krievijas impērijā emigrēja uz Eiropu. Savā koncepcijā apzīmēja kapitālismu par „necilvēcīgu iekārtu“, klasisko kristietību par „ekspluatācijas instrumentu“, atzina „komunistisko patiesību“, kas izpaužoties ražošanas sabiedriskošanā. Pēc Berdajeva domām alternatīva ir kristīgais eksistenciālisms jeb personālisms. Par vienīgo realitāti viņš uzskatīja subjekta „pastāvēšanu“, kura radošās darbības pamatā esot „absolūtā brīvība“, kas deducēta no „bezibeņa“ (aizgūts no Bïmes. Šīs radošās darbības saturs esot t.s. „dievcilvēces dialektika“, mistērija, kad „Dievs dzimst cilvēkā un cilvēks dzimst Dievā“ (aizgūts no Dostojevska). „Dievcilvēka radošo darbību“ Berdajevs pārnes t.s. „jaunajos viduslaikos“, „ceturtās dimensijas“ viņpasaulē, radošu darbošanos šajā pasaulē uzskatot par bezcerīgu. ("Es un objektu pasaule", 1934., "Eshatoloģiskās metafizikas īss apskats. Radoša darbība un objektivizācija.", 1947., u.c.). Savā galvenajā darbā „Nevienlīdzības filozofija“ sociālo nevienlīdzību atzina par dabisku un „svētīgu“, bet karus kā vienu no cilvēces radošās attīstības dzinuļiem.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
