Atšķirības starp "Kapitālisms" versijām
No ''Vēsture''
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kapitālisms''' - | + | '''Kapitālisms''' - industriālās tirgus ekonomikas un sociāli politiskās sistēmas apzīmējums [[Marksisms|marksistiskajā]] literatūrā. |
* [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiska formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā ,pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais Pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref> | * [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiska formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā ,pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais Pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref> | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 24. septembris, plkst. 13.07
Kapitālisms - industriālās tirgus ekonomikas un sociāli politiskās sistēmas apzīmējums marksistiskajā literatūrā.
- Marksisms-ļeņinisms (oficiālā valsts ideoloģija PSRS) to definēja kā: "Sabiedriski ekonomiska formācija, kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba ekspluatācija. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - proletariāta un buržuāzijas antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā feodālismā. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā ,pēdējā stadija - imperiālisms, ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās valsts monopolistiskais kapitālisms, kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. Pirmais Pasaules karš ievadīja kapitālisma vispārējās krīzes sākšanos."[1]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.
Literatūra par šo tēmu
Resursi internetā par šo tēmu
- Kas vainas kapitālismam?
- Karnīte R. Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (finanšu kapitālisms) // Latvijas vēstnesis. 19. augusts (2009.)
