Atšķirības starp "Sufisms" versijām
(jauns šķirklis) |
(Nav atšķirību)
|
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. janvāris, plkst. 14.50
Sufisms (no ar. sufis - ’’rupja vilna’’ (apģērbam)) - islamā askētu kustība, kuras praktizētāju - sufiju, - mērķis ir maksimālā tuvība Dievam, kas tiek sasniegta ar pašattīrīšanos un mīlestību. Sufiju doktrīnas ietver sekojošo: neeksitē nekas, izņemot Dievu; dabas ’’raksts’’ ir vienīgais, kas var apgaismot ikvienu lasītāju; visu reliģiju noslēpums ir gaismas un cilvēkos apslēptā mistiskā spēka atklāšana. Radās zemēs, kur pirms islama bijis izplatīts budisms. Īpatnības ir drīzāk budismam nekā islamam raksturīgas. Neraugoties uz to, sufisma piekritēji nākuši no abiem islama pamatvirzieniem - sunītiem un šiītiem. Sufiji tiecas pēc ekstātiskas savienošanās ar Dievu un individualitātes izzušanas. Sufiji mācās attīrīt sevi no tādām cilvēka dabai piemītošajām nelāgajām iezīmēm kā skaudība, naids, dusmas, lepnums, lielīgums, mantkārība, neiecietība pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, viltība, augstprātība un skopums. Cenšas būt iecietīgi, pacietīgi, piedodoši, mīloši, atturīgi, godbijīgi, pašaizliedzīgi un paļāvīgi uz Dievu. Sufisms lielā mērā ir ietekmējis islama vēsturi kā politiski tā intelektuāli, un sufisms ir jaušams daudzos citos musulmaņu dzīves aspektos. Pateicoties sufijiem, islams izplatījās Āfrikā, Centrālajā Āzijā, Indijā, Malizijā un Tālajos Austrumos. Dažos sufiju ordeņos juta vajadzību pēc kādas garīgas disciplīnas mistisko pārdzīvojumu uzturēšanai. Šo ordeņu locekļi, dēvēti par dervišiem, izmanto maģiskās darbības un debesu ķermeņu kustības, simbolisku interpretāciju dejā.
