Atšķirības starp "Loks Džons" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls: | + | [[Attēls:Locke_John.jpg|right|thumb|200px|]] |
| − | '''Džons Loks''' (1632.-1704.) - filosofs [[Materiālisms|materiālists]], ekonomists, publicists. | + | '''Džons Loks''' (''John Locke'', 1632.-1704.) - filosofs [[Materiālisms|materiālists]], ekonomists, publicists. |
| − | Savā galvenajā darbā "Apcerējums par cilvēka saprātu" (1690.) attīstīja materiālistiskā [[Empīrisms|empīrisma]], papildinādams to ar [[Hobss Tomass|Hobsa]] [[Nominālisms|nominālismu]] un [[Dekarts Renē|Dekarta]] racionālismu. Noraidīja Dekarta mācību par iedzimtajām idejām, par v ienīgo ideju avotu postulēja pieredzi. Idejas rada vai nu ārējo lietu iedarbība uz sajūtu orgāniem (sajušanas idejas), vai arī dvēseles stāvoklim un darbībai pievērsta uzmanība (refleksijas idejas). Ar sajušanas ideju starpniecību cilvēks uztver vai nu lietu primārās, vai sekundārās īpašības. Pieredzē gūtās idejas ir tikai zināšanu materiāls, nevis pašas zināšanas. Lai ideju materiāls kļūtu par zināšanām, saprātam to jāpārstrādā ar savu darbību, kas atšķiras tiklab no jušanas, kā arī no refleksijas un veidojas no salīdzināšanas, apvienošanas un abstrahēšanas. Šāda darbība vienkāršas idejas pārvērš par komplicētām. Par kopēju zināšanu iespējamības nosacījumu Loks, tāpat kā Hobss, uzskatījas valodu. Definēdams zināšanas kā divu ideju savstarpējās atbilstības (vai neatbilstības) uztveri, uzskatīja par drošām visas spekulatīvās zināšanas, t.i. ideju atbilstības saskatīšanu ar prāta palīdzību. Turpretim pieredzes zināšanas ir tikai varbūtiskas - tajās ideju atbilstība saskatāma, balstoties uz pieredzes faktiem. Cilvēka pārliecība par apkārtējo priekšmetu pastāvēšanu balstīta uz sajūtām. Šāda veida zināšanas ("sensitīvās") Loks vērtēja augstāk par vienkāršu varbūtību, tačū zemāk par spekulatīvo zināšanu ticamību. Lai gan Loks bija pārliecināts, ka cilvēka spējas izzināt materiālās un jo vairāk garīgās substances ir ierobežotas, viņu nevar īsti uzskatīt par [[Agnosticisms|agnostiķi]], jo viņš postulēja, ka cilvēka uzdevums ir nevis zināt visu, bet tikai to, kas svarīgs tā rīcībai un praktiskajai dzīvei, un cilvēka spējas šādas zināšanas pilnībā nodrošina. Mācībā par valsts varu un tiesībām Loks attīstīja ideju par pāreju no dabiskā uz pilsonisko stāvokli un uz valsts pārvaldes formām. Pēc Loka ieskatiem, valsts uzdevums ir saglabāt ar darba palīdzību iegūto brīvību un īpašumu. | + | Savā galvenajā darbā "Apcerējums par cilvēka saprātu" (1690.) attīstīja materiālistiskā [[Empīrisms|empīrisma]], papildinādams to ar [[Hobss Tomass|Hobsa]] [[Nominālisms|nominālismu]] un [[Dekarts Renē|Dekarta]] racionālismu. Noraidīja Dekarta mācību par iedzimtajām idejām, par v ienīgo ideju avotu postulēja pieredzi. Idejas rada vai nu ārējo lietu iedarbība uz sajūtu orgāniem (sajušanas idejas), vai arī dvēseles stāvoklim un darbībai pievērsta uzmanība (refleksijas idejas). Ar sajušanas ideju starpniecību cilvēks uztver vai nu lietu primārās, vai sekundārās īpašības. Pieredzē gūtās idejas ir tikai zināšanu materiāls, nevis pašas zināšanas. Lai ideju materiāls kļūtu par zināšanām, saprātam to jāpārstrādā ar savu darbību, kas atšķiras tiklab no jušanas, kā arī no refleksijas un veidojas no salīdzināšanas, apvienošanas un abstrahēšanas. Šāda darbība vienkāršas idejas pārvērš par komplicētām. Par kopēju zināšanu iespējamības nosacījumu Loks, tāpat kā Hobss, uzskatījas valodu. Definēdams zināšanas kā divu ideju savstarpējās atbilstības (vai neatbilstības) uztveri, uzskatīja par drošām visas spekulatīvās zināšanas, t.i. ideju atbilstības saskatīšanu ar prāta palīdzību. Turpretim pieredzes zināšanas ir tikai varbūtiskas - tajās ideju atbilstība saskatāma, balstoties uz pieredzes faktiem. Cilvēka pārliecība par apkārtējo priekšmetu pastāvēšanu balstīta uz sajūtām. Šāda veida zināšanas ("sensitīvās") Loks vērtēja augstāk par vienkāršu varbūtību, tačū zemāk par spekulatīvo zināšanu ticamību. Lai gan Loks bija pārliecināts, ka cilvēka spējas izzināt materiālās un jo vairāk garīgās substances ir ierobežotas, viņu nevar īsti uzskatīt par [[Agnosticisms|agnostiķi]], jo viņš postulēja, ka cilvēka uzdevums ir nevis zināt visu, bet tikai to, kas svarīgs tā rīcībai un praktiskajai dzīvei, un cilvēka spējas šādas zināšanas pilnībā nodrošina. Mācībā par valsts varu un tiesībām Loks attīstīja ideju par pāreju no dabiskā uz pilsonisko stāvokli un uz valsts pārvaldes formām. Pēc Loka ieskatiem, valsts uzdevums ir saglabāt ar darba palīdzību iegūto brīvību un īpašumu, tāpēc valsts vara nedrīkst būt patvaļīga. Loks to iedala: 1) likumdošanas, 2) izpildu un 3) savienības, federatīvajā varā. Viņa izstrādātā mācība par valsti bija mēģinājums pielāgot teoriju tai valsts varas formai, kas bija izveidojusies Anglijā pēc 1688. gada [[Buržuāziskā revolūcija|buržuāziskās revolūcijas]] kā kompromiss starp [[Buržuāzija|buržuāziju]] un uz to sliecošos [[muižniecība]]s daļu. Loka idejas ļoti lielā mērā ietekmēja viņa laika un turpmāko politisko ideoloģiju Lielbritānijā. Viņa nosprausto atšķirību starp primārajām un sekundārajām zināšanām izmantoja [[Bērklijs Džordžs|Bērklijs]] un [[Hjūms Deivids|Hjūms]]. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 2. februāris, plkst. 09.26
Džons Loks (John Locke, 1632.-1704.) - filosofs materiālists, ekonomists, publicists.
Savā galvenajā darbā "Apcerējums par cilvēka saprātu" (1690.) attīstīja materiālistiskā empīrisma, papildinādams to ar Hobsa nominālismu un Dekarta racionālismu. Noraidīja Dekarta mācību par iedzimtajām idejām, par v ienīgo ideju avotu postulēja pieredzi. Idejas rada vai nu ārējo lietu iedarbība uz sajūtu orgāniem (sajušanas idejas), vai arī dvēseles stāvoklim un darbībai pievērsta uzmanība (refleksijas idejas). Ar sajušanas ideju starpniecību cilvēks uztver vai nu lietu primārās, vai sekundārās īpašības. Pieredzē gūtās idejas ir tikai zināšanu materiāls, nevis pašas zināšanas. Lai ideju materiāls kļūtu par zināšanām, saprātam to jāpārstrādā ar savu darbību, kas atšķiras tiklab no jušanas, kā arī no refleksijas un veidojas no salīdzināšanas, apvienošanas un abstrahēšanas. Šāda darbība vienkāršas idejas pārvērš par komplicētām. Par kopēju zināšanu iespējamības nosacījumu Loks, tāpat kā Hobss, uzskatījas valodu. Definēdams zināšanas kā divu ideju savstarpējās atbilstības (vai neatbilstības) uztveri, uzskatīja par drošām visas spekulatīvās zināšanas, t.i. ideju atbilstības saskatīšanu ar prāta palīdzību. Turpretim pieredzes zināšanas ir tikai varbūtiskas - tajās ideju atbilstība saskatāma, balstoties uz pieredzes faktiem. Cilvēka pārliecība par apkārtējo priekšmetu pastāvēšanu balstīta uz sajūtām. Šāda veida zināšanas ("sensitīvās") Loks vērtēja augstāk par vienkāršu varbūtību, tačū zemāk par spekulatīvo zināšanu ticamību. Lai gan Loks bija pārliecināts, ka cilvēka spējas izzināt materiālās un jo vairāk garīgās substances ir ierobežotas, viņu nevar īsti uzskatīt par agnostiķi, jo viņš postulēja, ka cilvēka uzdevums ir nevis zināt visu, bet tikai to, kas svarīgs tā rīcībai un praktiskajai dzīvei, un cilvēka spējas šādas zināšanas pilnībā nodrošina. Mācībā par valsts varu un tiesībām Loks attīstīja ideju par pāreju no dabiskā uz pilsonisko stāvokli un uz valsts pārvaldes formām. Pēc Loka ieskatiem, valsts uzdevums ir saglabāt ar darba palīdzību iegūto brīvību un īpašumu, tāpēc valsts vara nedrīkst būt patvaļīga. Loks to iedala: 1) likumdošanas, 2) izpildu un 3) savienības, federatīvajā varā. Viņa izstrādātā mācība par valsti bija mēģinājums pielāgot teoriju tai valsts varas formai, kas bija izveidojusies Anglijā pēc 1688. gada buržuāziskās revolūcijas kā kompromiss starp buržuāziju un uz to sliecošos muižniecības daļu. Loka idejas ļoti lielā mērā ietekmēja viņa laika un turpmāko politisko ideoloģiju Lielbritānijā. Viņa nosprausto atšķirību starp primārajām un sekundārajām zināšanām izmantoja Bērklijs un Hjūms.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 244. lpp.
