Atšķirības starp "Zimmels Georgs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Georgs Zimmels''' (''Georg Simmel'', 1855.-1936.) - sociologs, formu socioloģijas iedibinātājs, kultūras vēsturnieks, t.s. [[dzīves filosofija]]s pārstāvis. | '''Georgs Zimmels''' (''Georg Simmel'', 1855.-1936.) - sociologs, formu socioloģijas iedibinātājs, kultūras vēsturnieks, t.s. [[dzīves filosofija]]s pārstāvis. | ||
| − | Dzimis 1858. gada 1. martā Berlīnē, [[Vācijas impērija|Vācijas impērijā]], kā jaunākais no septiņiem bērniem emancipētu ebreju luterāņu tirgotāju ģimenē. 16 gadu vecumā mira viņa tēvs un pār pusaudzi aizbildnību uzņēmās ģimenes draugs Juliuss Frīdlenders (''Julius Friedländer'', 1827.–1882.), kurš kā mecenāts atbalstīja Georgu visu tā turpmāko mūžu, kas tam ļāva netraucēti pievērsties zinātnei. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas, 1876. gadā uzsāk vēstures un filosofijas studijas Berlīnes universitātē. 1881. gadā aizstāv disertāciju "The Nature of Matter According to Kant's Physical Monadology", saņemot Dr.Hist. grādu. 1885. gadā sāk strādāt parr privātdocentu Berlīnes universitātē un strādā tur līdz pat 1914. gadam (nekļūstot par štata profesoru). Miris 1918. gada 26. septembrī Strasbūrā (''Strasbourg''). | + | Dzimis 1858. gada 1. martā Berlīnē, [[Vācijas impērija|Vācijas impērijā]], kā jaunākais no septiņiem bērniem emancipētu ebreju luterāņu tirgotāju ģimenē. 16 gadu vecumā mira viņa tēvs un pār pusaudzi aizbildnību uzņēmās ģimenes draugs Juliuss Frīdlenders (''Julius Friedländer'', 1827.–1882.), kurš kā mecenāts atbalstīja Georgu visu tā turpmāko mūžu, kas tam ļāva netraucēti pievērsties zinātnei. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas, 1876. gadā uzsāk vēstures un filosofijas studijas Berlīnes universitātē. 1881. gadā aizstāv disertāciju "The Nature of Matter According to Kant's Physical Monadology", saņemot Dr.Hist. grādu. 1885. gadā sāk strādāt parr privātdocentu Berlīnes universitātē un strādā tur līdz pat 1914. gadam (nekļūstot par štata profesoru). No 1901. gada pasniedzējs Strasbūras universitātē (''Université de Strasbour''). Miris no ļaundabīga audzēja 1918. gada 26. septembrī Strasbūrā (''Strasbourg''). |
Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.<ref>Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.</ref> | Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.<ref>Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.</ref> | ||
| 35. rindiņa: | 35. rindiņa: | ||
* [http://www.digbib.org/Georg_Simmel_1858/ Georg Simmel Ausgewählte Texte- Die freie digitale Bibliothek] | * [http://www.digbib.org/Georg_Simmel_1858/ Georg Simmel Ausgewählte Texte- Die freie digitale Bibliothek] | ||
* [http://deposit.d-nb.de/cgi-bin/dokserv?idn=981588530&req=org.acegisecurity.wrapper.SavedRequestAwareWrapper@4ee30dc6 Holger von Paucker. Simmels Philosophie des Tausches. - Justus-Liebig-Universität Giessen, Geschichts- und Kulturwissenschaften, 2006] | * [http://deposit.d-nb.de/cgi-bin/dokserv?idn=981588530&req=org.acegisecurity.wrapper.SavedRequestAwareWrapper@4ee30dc6 Holger von Paucker. Simmels Philosophie des Tausches. - Justus-Liebig-Universität Giessen, Geschichts- und Kulturwissenschaften, 2006] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://www.i-u.ru/biblio/persons.aspx?id=91 Зиммель Георг - Биография и работы. / РГИУ] | ||
| + | * [http://society.polbu.ru/gromov_sociology/ch16_all.html Громов И.А., Мацкевич А.Ю. Формальная социология Г. Зиммеля.] | ||
[[Kategorija:Z]] | [[Kategorija:Z]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 12. februāris, plkst. 13.00
Georgs Zimmels (Georg Simmel, 1855.-1936.) - sociologs, formu socioloģijas iedibinātājs, kultūras vēsturnieks, t.s. dzīves filosofijas pārstāvis.
Dzimis 1858. gada 1. martā Berlīnē, Vācijas impērijā, kā jaunākais no septiņiem bērniem emancipētu ebreju luterāņu tirgotāju ģimenē. 16 gadu vecumā mira viņa tēvs un pār pusaudzi aizbildnību uzņēmās ģimenes draugs Juliuss Frīdlenders (Julius Friedländer, 1827.–1882.), kurš kā mecenāts atbalstīja Georgu visu tā turpmāko mūžu, kas tam ļāva netraucēti pievērsties zinātnei. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas, 1876. gadā uzsāk vēstures un filosofijas studijas Berlīnes universitātē. 1881. gadā aizstāv disertāciju "The Nature of Matter According to Kant's Physical Monadology", saņemot Dr.Hist. grādu. 1885. gadā sāk strādāt parr privātdocentu Berlīnes universitātē un strādā tur līdz pat 1914. gadam (nekļūstot par štata profesoru). No 1901. gada pasniedzējs Strasbūras universitātē (Université de Strasbour). Miris no ļaundabīga audzēja 1918. gada 26. septembrī Strasbūrā (Strasbourg).
Uzskatīja, ka sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja iedarbība (mijiedarbība). To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada. E.Buceniece, analizējot G.Zimmela domas par sabiedrību, atzīmē, ka: „Zimmelam sabiedrība nav sastingušu formu realizēšanās vai šī atsevišķu indivīdu mijiedarbība pēc formas: pakalpojums un ekvivalents. Šie momenti, protams, veido sabiedrības kā veseluma audumu, tīklu, taču arī tīkla acis ir jāaizpilda. Šo funkciju veic it kā neredzami, bet cieši un noturīgi plīvuri un šīs funkcijas formula ir – Vairāk – nekā: vairāk nekā došana, vairāk – nekā ņemšana jeb kā saka Zimmels, „vairāk – nekā dzīve”. Bet šīs funkcijas mērķis ir sabiedrības līdzsvars un solidaritāte. Viena no tādām solidaritātes neredzamajām saitēm, ko skata Zimmels, ir piemēram, pateicība. (..) Pateicības enerģija darbojas arī tad, kad pati darbība jau sen ir izbeigusies. Pateicība stiprina sabiedrības horizontālo un arī vertikālo līniju, tā intensificē mūsu aktuālo uzvedību un nostiprina saikni ar pagātni. Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas (..) nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību-ar sabiedrību (..). Sabiedrība vienmēr ir tikai iespējamība katram un visiem. Tā ir kvalitatīva sabiedrības izpratne, kuras pamatā ir stils un redzējums (..) kā metode. Zimmels veido atvērtas sabiedrības modeli, kuras apriorais nosacījums ir pati sabiedrība kā maiņa un pārmaiņa, kā nemitīga jaunu identitāšu veidošanās”.[1]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Buceniece E. Individuālais likums, sabiedrība, nauda. // Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filozofam un sociologam. LU zinātniskie raksti, 629. sēj. - Rīga, 2000., 72.-79. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Georgs Zimmels. Nauda modernajā kultūrā. // LU Zinātniskie raksti, 629. sēj., 13.- 38. lpp.
- Stepčenko A. Svešinieka socioloģija Georga Zimmela un Alfreda Šica interpretācijā un socioloģijas svešatnība institucionalizācijas sākotnē Vācijā un Latvijā. // Latvijas Universitātes raksti. Socioloģija. - Latvijas Universitāte: Rīga, 2008. 15.-31. lpp.
- Pasaules sociologi : vārdnīca / sastād. Andris Vilks. - Drukātava: Rīga, 2007. - 139 lpp. ISBN 9789984798318
- Fransisco Budi Hardiman. Die Herrschaft der Gleichen. Masse und totalitäre Herrschaft. Eine kritische Überprüfung der Texte von Georg Simmel, Hermann Broch, Elias Canetti und Hannah Arendt. - Lang: Frankfurt am Main u. a., 2001, ISBN 3-631-37929-3
- Paschen von Flotow. Geld, Wirtschaft und Gesellschaft. Georg Simmels Philosophie des Geldes. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1995, ISBN 3-518-28744-3
- Willfried Geßner: Der Schatz im Acker. Georg Simmels Philosophie der Kultur. Velbrück, Weilerswist 2003, ISBN 3-934730-57-4
Resursi internetā par šo tēmu
- Georg Simmel: Biographic Information - Soziologisches Institut der Universität Zürich
- Georg Simmel Online - Soziologisches Institut der Universität Zürich
- Detailed overview, extracts and essays on Simmel - University of Chicago
- Georg Simmel 1858-1918 - Review materials
- Jurgen Habermas. Georg Simmel on Philosophy and Culture.
- Georg Simmel. The Metropolis and Mental Life.
- Georg Simmel - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Georg Simmel im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Georg Simmel Gesellschaft
- Georg Simmel Ausgewählte Texte- Die freie digitale Bibliothek
- Holger von Paucker. Simmels Philosophie des Tausches. - Justus-Liebig-Universität Giessen, Geschichts- und Kulturwissenschaften, 2006
