Atšķirības starp "Bruņuvilciens" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Bruņuvilciens''' (angl. ''Armoured train'', vāc. ''Panzerzug'', kr. ''Бронепоезд'') - ar bruņām, ložmetējiem un artilēriju īpaši apgādāts vilciena sastāvs, kas domāts karaspēka atbalstīšanai un kaujas darbībai dzelzceļa joslā un tās apkaimē. Vispārpieņemtu tehnisku standartu nav, līdz ar to par bruņuvilcienu literatūrā dēvē gan vienkāršu dzelzceļa sastāva platformu, kuras borti nostiprināti ar smilšu maisiem un kurā izveidota ugunspozīcija, gan arī īpaši tikai šim uzdevumam konstruētu, no metāla bruņām veidotu vilciena sastāvu ar iekšējām komunikācijām, štābu, lazareti, noliktavām, darbnīcu, dzīvojamiem vagoniem, zenītartilēriju, kas ļāva ilgstoši darboties autonomā režīmā. Klasiski pieņemts sastāva priekšā (ienaidnieka puse) virzīt divas platformas ar rezerves sliedēm, dzelzceļa labošanas un postīšanas darba rīkiem un drezīnu - priekšējai platformai ar savu svaru jāuzspridzina izliktas mīnas, ja tādas ir. Pēc platformām nāk artilērijas vagons, tad bruņota lokomotīve ar tenderi ienaidnieka puse, tai seko ložmetēju un artilērijas vagoni. Sastāva beigas ir platforma ar papildu materiāliem dzelzceļa un tiltu labošanai. Atkarība no bruņoto vagonu un ieroču novietojuma uz tiem kaujas daļas vagonu sagrupējums varēja būt arī citāds, bet lokomotīve vienmēr bija sastāva vidū, kas dod iespēju to saglābt un virzīties uz abām pusēm. Pirmo reizi kaujā izmantoti Austroungārijā 1848. gadā, aktīvi pielietoti ASV 1848. gada uzbrukumā Meksikai, kā arī 1861.-1865. gadu [[Pilsoņu karš ASV|pilsoņu karā ASV]], bet pēdējo reizi aktīvi izmantoti PSRS Aizkaukāzā 1990. gados. Bruņuvilciena tiešais uzdevums ar pārsteiguma iebrukumu paralizēt ienaidnieku ar koncentrētu uguni. Ja tiešs iebrukums ienaidnieka pozīcijas neiespējams, tad bruņuvilciens darbojas ka artilērijas baterija. Bez tam bruņuvilcienu var izmantot izlūkošanai un apsardzības atbalstam, atsevišķu svarīgu punktu ieņemšanai, krasta aizsardzībai, dzelzceļa līniju, tiltu un svarīgu dzelzceļa mezglu aizstāvēšanai. Bruņuvilcienu līdz ar desantu uz neilgu laiku var izmantot speciala uzdevuma veikšanai tālu no galveno spēku novietojuma.
+
'''Bruņuvilciens''' jeb '''bruņotais vilciens''' (angl. ''Armoured train'', vāc. ''Panzerzug'', kr. ''Бронепоезд'') - ar bruņām, ložmetējiem un artilēriju īpaši apgādāts vilciena sastāvs, kas domāts karaspēka atbalstīšanai un kaujas darbībai dzelzceļa joslā un tās apkaimē. Vispārpieņemtu tehnisku standartu nav, līdz ar to par bruņuvilcienu literatūrā dēvē gan vienkāršu dzelzceļa sastāva platformu, kuras borti nostiprināti ar smilšu maisiem un kurā izveidota ugunspozīcija, gan arī īpaši tikai šim uzdevumam konstruētu, no metāla bruņām veidotu vilciena sastāvu ar iekšējām komunikācijām, štābu, lazareti, noliktavām, darbnīcu, dzīvojamiem vagoniem, zenītartilēriju, kas ļāva ilgstoši darboties autonomā režīmā. Klasiski pieņemts sastāva priekšā (ienaidnieka puse) virzīt divas platformas ar rezerves sliedēm, dzelzceļa labošanas un postīšanas darba rīkiem un drezīnu - priekšējai platformai ar savu svaru jāuzspridzina izliktas mīnas, ja tādas ir. Pēc platformām nāk artilērijas vagons, tad bruņota lokomotīve ar tenderi ienaidnieka puse, tai seko ložmetēju un artilērijas vagoni. Sastāva beigas ir platforma ar papildu materiāliem dzelzceļa un tiltu labošanai. Atkarība no bruņoto vagonu un ieroču novietojuma uz tiem kaujas daļas vagonu sagrupējums varēja būt arī citāds, bet lokomotīve vienmēr bija sastāva vidū, kas dod iespēju to saglābt un virzīties uz abām pusēm. Pirmo reizi kaujā izmantoti Austroungārijā 1848. gadā, aktīvi pielietoti ASV 1848. gada uzbrukumā Meksikai, kā arī 1861.-1865. gadu [[Pilsoņu karš ASV|pilsoņu karā ASV]], bet pēdējo reizi aktīvi izmantoti PSRS Aizkaukāzā 1990. gados. Bruņuvilciena tiešais uzdevums ar pārsteiguma iebrukumu paralizēt ienaidnieku ar koncentrētu uguni. Ja tiešs iebrukums ienaidnieka pozīcijas neiespējams, tad bruņuvilciens darbojas ka artilērijas baterija. Bez tam bruņuvilcienu var izmantot izlūkošanai un apsardzības atbalstam, atsevišķu svarīgu punktu ieņemšanai, krasta aizsardzībai, dzelzceļa līniju, tiltu un svarīgu dzelzceļa mezglu aizstāvēšanai. Bruņuvilcienu līdz ar desantu uz neilgu laiku var izmantot speciala uzdevuma veikšanai tālu no galveno spēku novietojuma.
 +
 
 +
Latvijas teritorijā bruņuvilcieni parādījās [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules kara]] laikā, bet aktīvā karadarbībā tika izmantoti [[Latvijas neatkarības karš|neatkarības kara]] laikā 1919.-1920. gados. Tie bija gan [[Dzelzsdivīzija]]s, [[Landesvērs|landesvēra]], [[LSPR]] armijas kā arī Igaunijas armijas bruņojumā.
  
 
==== Attēlu galerija ====
 
==== Attēlu galerija ====

Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. februāris, plkst. 19.44

Bruņuvilciens jeb bruņotais vilciens (angl. Armoured train, vāc. Panzerzug, kr. Бронепоезд) - ar bruņām, ložmetējiem un artilēriju īpaši apgādāts vilciena sastāvs, kas domāts karaspēka atbalstīšanai un kaujas darbībai dzelzceļa joslā un tās apkaimē. Vispārpieņemtu tehnisku standartu nav, līdz ar to par bruņuvilcienu literatūrā dēvē gan vienkāršu dzelzceļa sastāva platformu, kuras borti nostiprināti ar smilšu maisiem un kurā izveidota ugunspozīcija, gan arī īpaši tikai šim uzdevumam konstruētu, no metāla bruņām veidotu vilciena sastāvu ar iekšējām komunikācijām, štābu, lazareti, noliktavām, darbnīcu, dzīvojamiem vagoniem, zenītartilēriju, kas ļāva ilgstoši darboties autonomā režīmā. Klasiski pieņemts sastāva priekšā (ienaidnieka puse) virzīt divas platformas ar rezerves sliedēm, dzelzceļa labošanas un postīšanas darba rīkiem un drezīnu - priekšējai platformai ar savu svaru jāuzspridzina izliktas mīnas, ja tādas ir. Pēc platformām nāk artilērijas vagons, tad bruņota lokomotīve ar tenderi ienaidnieka puse, tai seko ložmetēju un artilērijas vagoni. Sastāva beigas ir platforma ar papildu materiāliem dzelzceļa un tiltu labošanai. Atkarība no bruņoto vagonu un ieroču novietojuma uz tiem kaujas daļas vagonu sagrupējums varēja būt arī citāds, bet lokomotīve vienmēr bija sastāva vidū, kas dod iespēju to saglābt un virzīties uz abām pusēm. Pirmo reizi kaujā izmantoti Austroungārijā 1848. gadā, aktīvi pielietoti ASV 1848. gada uzbrukumā Meksikai, kā arī 1861.-1865. gadu pilsoņu karā ASV, bet pēdējo reizi aktīvi izmantoti PSRS Aizkaukāzā 1990. gados. Bruņuvilciena tiešais uzdevums ar pārsteiguma iebrukumu paralizēt ienaidnieku ar koncentrētu uguni. Ja tiešs iebrukums ienaidnieka pozīcijas neiespējams, tad bruņuvilciens darbojas ka artilērijas baterija. Bez tam bruņuvilcienu var izmantot izlūkošanai un apsardzības atbalstam, atsevišķu svarīgu punktu ieņemšanai, krasta aizsardzībai, dzelzceļa līniju, tiltu un svarīgu dzelzceļa mezglu aizstāvēšanai. Bruņuvilcienu līdz ar desantu uz neilgu laiku var izmantot speciala uzdevuma veikšanai tālu no galveno spēku novietojuma.

Latvijas teritorijā bruņuvilcieni parādījās I Pasaules kara laikā, bet aktīvā karadarbībā tika izmantoti neatkarības kara laikā 1919.-1920. gados. Tie bija gan Dzelzsdivīzijas, landesvēra, LSPR armijas kā arī Igaunijas armijas bruņojumā.

Attēlu galerija

  • Bruņuvilciens ASV pilsoņu karā.

  • Britu jūras lielgabaliem bruņots bruņuvilciens 1914. gadā Beļģijas frontē.

  • Igaunijas armijas bruņuvilciens "Pisuhänd", 1920. g.

  • Igaunijas armijas bruņuvilciens "Tasuja", 1920. g.

  • 2. Pasaules kara vācu autonomais bruņuvagons.

  • Vācu bruņuvilciens 2. Pasaules kara frontē.

  • PSRS bruņuvilcienu tipi 2. Pasaules kara gados

Literatūra

  • Wolfgang Sawodny: Die Panzerzüge des Deutschen Reiches, 1899-1945. - EK-Verlag, Freiburg 1999 - überarb. Neuauflage 2006, ISBN 978-3-88255-678-0
  • Steven Zaloga: Armored Trains. - Osprey Publishing, 2008, ISBN 978-1-84603-242-4
  • Сотников Е. А. Железные дороги мира из XIX в XXI век. - Транспорт: Москва, 1993. — 200 с. ISBN 5-277-01050-5
  • Ефимьев А. В., Манжосов А. Н., Сидоров П. Ф. Бронепоезда в Великой Отечественной войне 1941-1945. - Транспорт: Москва, 1992. — 246 с. ISBN 5-277-01631-7
  • Железнодорожники в Великой Отечественной войне 1941-1945. - Транспорт: Москва, 1987
  • Дроговоз И.Г. Крепости на колесах. История бронепоездов. - Харвест: Минск, 202. — 352 с. ISBN 985-13-0744-0

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bruņuvilciens&oldid=23551"