Atšķirības starp "Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte''' - [[Krievijas impērija]]s [[Vidzemes guberņa]]s lauksaimnieku biedrība, kuras uzdevums bija veicināt [[guberņa]]s ekonomikas attīstību, racionalizāciju un modernizāciju. Līdzekļus darba iesākšanai 1792. gadā ziedojis Rīgas [[patricietis]] un tirgotājs Pēters Henrihs Blankenhagens, bet darbību biedrība sāka 1796. gadā. Līdz 1813. gadam biedrības birojs atradies Rīgā, bet sakarā ar Napoleona iebrukumu tika pārcelts uz Tērbatu. Biedri dalījās īstajos un goda biedros. Īstie biedri varēja būt 13, bet goda biedru skaits nebijis noteikts. Par pirmajiem goda biedriem allaž ievēlējuši provinces [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoru]] un [[Gubernators|gubernatoru]], kuriem tika dotas arī balss tiesības. Savu darbību biedrība pārvaldījusi pati. Lēmumi pieņemti ar balsu vairākumu. Reizi gadā ar balsu vairākumu ievēlēts arī biedrības prezidents. Bez šīs biedrības līdzdalības Vidzemē XIX gs. nav noticis neviens pasākums, kas saistīts ar lauksaimniecības veicināšanu. Tā regulāri izdeva zinātniskus žurnālus, kuros tika apkopoti biedrības speciālistu pētījumu rezultāti, inspirēja dažādu lauksaimniecības biedrību veidošanos (piem. [[Vidzemes savstarpējā krusas biedrība]]) u.tml. Netālu no Rīgas iekārtoja lauksaimniecības novitāšu izmēģinājumu muižu. Societāte Latvijā ieviesa uni izplatīja daudz jaunu kultūraugu, piemēram, āboliņu, kartupeļus, ziemas rapsi, kā arī jaunas mājlopu šķirnes. Ar vaislas lopiem apgādāta arī Krievija. 1840. gados pievērsās pļavkopībai, Trikātā iekārtota sugas aitu audzētava. Biedrība veica Vidzemes astronomiski trigonometrisko uzmērīšanu, izveidoja Vidzemes topogrāfisko karti. | + | '''Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte''' - [[Krievijas impērija]]s [[Vidzemes guberņa]]s lauksaimnieku biedrība, kuras uzdevums bija veicināt [[guberņa]]s ekonomikas attīstību, racionalizāciju un modernizāciju. Līdzekļus darba iesākšanai 1792. gadā ziedojis Rīgas [[patricietis]] un tirgotājs Pēters Henrihs Blankenhagens, bet darbību biedrība sāka 1796. gadā. Līdz 1813. gadam biedrības birojs atradies Rīgā, bet sakarā ar Napoleona iebrukumu tika pārcelts uz Tērbatu. Biedri dalījās īstajos un goda biedros. Īstie biedri varēja būt 13, bet goda biedru skaits nebijis noteikts. Par pirmajiem goda biedriem allaž ievēlējuši provinces [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoru]] un [[Gubernators|gubernatoru]], kuriem tika dotas arī balss tiesības. Savu darbību biedrība pārvaldījusi pati. Lēmumi pieņemti ar balsu vairākumu. Reizi gadā ar balsu vairākumu ievēlēts arī biedrības prezidents. Bez šīs biedrības līdzdalības Vidzemē XIX gs. nav noticis neviens pasākums, kas saistīts ar lauksaimniecības veicināšanu. Tā regulāri izdeva zinātniskus žurnālus, kuros tika apkopoti biedrības speciālistu pētījumu rezultāti, inspirēja dažādu lauksaimniecības biedrību veidošanos (piem. [[Vidzemes savstarpējā krusas biedrība]]) u.tml. Netālu no Rīgas iekārtoja lauksaimniecības novitāšu izmēģinājumu muižu. Societāte Latvijā ieviesa uni izplatīja daudz jaunu kultūraugu, piemēram, āboliņu, kartupeļus, ziemas rapsi, kā arī jaunas mājlopu šķirnes. Ar vaislas lopiem apgādāta arī Krievija. 1840. gados pievērsās pļavkopībai, Trikātā iekārtota sugas aitu audzētava. Biedrība veica Vidzemes astronomiski trigonometrisko uzmērīšanu, izveidoja Vidzemes topogrāfisko karti. 1837. gadā pēc [[Barons|barona]] Otto fon Volfa ierosinājuma darbība paplašināta, veidojot filiāļu jeb t.s. ''zaru'' biedrības, cenšoties to darbību izplatīt arī Kurzemē un Igaunijas teritorijā. Tā radās Kuldīgas, Pērnavas, Vīlandes, Ezeles (Sāmsals) un Dienvidvidzemes biedrības. Ja no sākuma kooperēšanās veicināta starp vācbaltiem, tad sešdesmitajos gados societāte sākusi dibināt zaru biedrības arī brīvlaistajiem zemniekiem. Tās savukārt palīdzēja dibināt dažādus zemnieku kooperatīvus, kā arī arī krājaizdevu sabiedrības. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. marts, plkst. 13.05
Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte - Krievijas impērijas Vidzemes guberņas lauksaimnieku biedrība, kuras uzdevums bija veicināt guberņas ekonomikas attīstību, racionalizāciju un modernizāciju. Līdzekļus darba iesākšanai 1792. gadā ziedojis Rīgas patricietis un tirgotājs Pēters Henrihs Blankenhagens, bet darbību biedrība sāka 1796. gadā. Līdz 1813. gadam biedrības birojs atradies Rīgā, bet sakarā ar Napoleona iebrukumu tika pārcelts uz Tērbatu. Biedri dalījās īstajos un goda biedros. Īstie biedri varēja būt 13, bet goda biedru skaits nebijis noteikts. Par pirmajiem goda biedriem allaž ievēlējuši provinces ģenerālgubernatoru un gubernatoru, kuriem tika dotas arī balss tiesības. Savu darbību biedrība pārvaldījusi pati. Lēmumi pieņemti ar balsu vairākumu. Reizi gadā ar balsu vairākumu ievēlēts arī biedrības prezidents. Bez šīs biedrības līdzdalības Vidzemē XIX gs. nav noticis neviens pasākums, kas saistīts ar lauksaimniecības veicināšanu. Tā regulāri izdeva zinātniskus žurnālus, kuros tika apkopoti biedrības speciālistu pētījumu rezultāti, inspirēja dažādu lauksaimniecības biedrību veidošanos (piem. Vidzemes savstarpējā krusas biedrība) u.tml. Netālu no Rīgas iekārtoja lauksaimniecības novitāšu izmēģinājumu muižu. Societāte Latvijā ieviesa uni izplatīja daudz jaunu kultūraugu, piemēram, āboliņu, kartupeļus, ziemas rapsi, kā arī jaunas mājlopu šķirnes. Ar vaislas lopiem apgādāta arī Krievija. 1840. gados pievērsās pļavkopībai, Trikātā iekārtota sugas aitu audzētava. Biedrība veica Vidzemes astronomiski trigonometrisko uzmērīšanu, izveidoja Vidzemes topogrāfisko karti. 1837. gadā pēc barona Otto fon Volfa ierosinājuma darbība paplašināta, veidojot filiāļu jeb t.s. zaru biedrības, cenšoties to darbību izplatīt arī Kurzemē un Igaunijas teritorijā. Tā radās Kuldīgas, Pērnavas, Vīlandes, Ezeles (Sāmsals) un Dienvidvidzemes biedrības. Ja no sākuma kooperēšanās veicināta starp vācbaltiem, tad sešdesmitajos gados societāte sākusi dibināt zaru biedrības arī brīvlaistajiem zemniekiem. Tās savukārt palīdzēja dibināt dažādus zemnieku kooperatīvus, kā arī arī krājaizdevu sabiedrības.
