Atšķirības starp "Krājaizdevu sabiedrība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Krājaizdevu sabiedrība''' - kredītkooperatīvs. Krājaizdevu sabiedrības konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti. | + | '''Krājaizdevu sabiedrība''' - kredītkooperatīvs, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, t.i. bija aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Krājaizdevu sabiedrības konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti. |
Kurzemes guberņā 1874. gadā apstiprināti Dundagas, Emburgas un Valles kreditkooperatīvs, bet 1875. gada – Kroņa Valles kredītkooperatīvs. 80. gados Kurzemē darbību sāka 30 krājsabiedrības. Pirmā latviešu (zemnieku) krājaizdevu sabiedrība ir izveidota [[Kurzemes guberņa]]s Sodu pagastā XIX gs. 40. gadu vidū, taču varas iestādes to aizliedza, norādot, ka ar naudas operacijām drīkst nodarboties tikai Kurzemes Muižnieku kredītbiedriba. Pirmais oficiāli reģistrētais latviešu kredītkooperatīvs bija 1872. gada dibinātā [[Pēterburgas Latviešu krājaizdevu sabiedrība]], bet mūsdienu Latvijas teritorijā - 1882. gada novembrī apstiprinātā [[Lielsesavas krājaizdevu sabiedrība]]. Vidzemē pirmie latviešu kredītkooperatīvi izveidojās Rūjienā (1879.), Kastrānē (1881) un Raunā (1882.). Rīgā 1882. gadā reģistrēta [[Rīgas Krāšanas un aizdošanas biedrība]] (tauta saukta par "Baptistu banku"), 1883. gadā dibināta [[Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase]]. Latgalē pirmā krājkase bija Līvānu kredītkooperatīvs (1909.). 1913. gadā Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopēja bilance pārsniedza 65 900 000 zelta [[Rublis|rubļu]] (laukos kredītkooperatīva pamatkapitāls nepārsniedza 10 000 rubļu). Lauku kredītkooperatīvos bija iestājušies 70,5% lauksaimnieku. Galvenie noguldītāji bija pilsētu strādnieki, kalpi, amatnieki un lauku inteliģence, bet aizdevumus visvairāk saņēma lauksaimnieki, rentnieki, graudnieki, amatnieki un arī rūpnieki ar tirgotājiem. 1912. gadā noguldījumi Vidzemes un Kurzemes krājaizdevu sabiedrības caurmērā bija 76–86 % no visu bilanču kopsummas, bet aizdevumi – 75%. Aptuveni 2% no visas kredītkooperatīvu bilanču kopsummas sastādīja Krievijas impērijas Valsts bankas aizņēmumi, kas bija nepieciešami pamatkapitāla izveidošanai. Tikai 1895. gada Krievijas valdība izdeva pirmos kredītkooperatīvu normālstatūtus, kas uzlika lielāku atbildību un stingrāk reglamentēja naudas operācijas, aizliedz veidot krājkašu savienības. Kredītkooperatīvi brīvi rīkojās ar pašu līdzekļiem, un galvenais uzraugs tiem bija noguldītāji (pirmie ļaunprātīgie noguldītāju naudas izmantošanas gadījumi parādījās tikai Latvijas Republikas laikā). Pilsētas krājaizdevu sabiedrības par aizdevumiem ņēma 8-10%, bet par noguldījumiem maksāja 5–7%. Laukos likmes bija mazākas: par aizdevumiem - 6-7%, bet noguldījumiem – 5-6%. Sēdes un operācijas parasti notika vienu dienu nedēļā, algots tika vienīgi darbvedis. Valdes un padomes locekļi atlīdzību saņēma tikai noslēdzot gadu pēc pilnsapulces lēmuma un samērā ar darbības rezultātiem un peļņu. Krājaizdevu sabiedrības mērķtiecīgi veicināja citu kooperācijas veidu attīstību, piemēram, veidoja lauksaimnieku apgādes kooperatīvus, patērētāju un lauksaimniecības biedrības, lauksaimnieku centrālās organizācijas. Pēc 1934. gad 15. maija apvērsuma krājaizdevu sabiedrību skaits saruka. Daudzas no tām, it īpaši pilsētās, likvidēja Latvijas Kredītbanka. Citas apvienoja ar citām sabiedrībām, radot lielākas organizācijas, bet sešas lielākas krājkases pārveidoja par savstarpejām kredītbiedrībām. Labvēlīgāka bija valdības attieksme pret lauku kredītkooperatīviem, kuros biedru skaits lidz 1940. gadam strauji pieauga un valdibas nodomos bija lauku krājaizdevu sabiedrības parveidot par [[Krājkase|krājkasēm]]. 1938. gadā 17. janvārī tika nodibināts Valsts drošības fonds krājaizdevu sabiedrības iemaksātajiem noguldījumiem. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā]] visas kredītiestādes tika nacionalizētas. | Kurzemes guberņā 1874. gadā apstiprināti Dundagas, Emburgas un Valles kreditkooperatīvs, bet 1875. gada – Kroņa Valles kredītkooperatīvs. 80. gados Kurzemē darbību sāka 30 krājsabiedrības. Pirmā latviešu (zemnieku) krājaizdevu sabiedrība ir izveidota [[Kurzemes guberņa]]s Sodu pagastā XIX gs. 40. gadu vidū, taču varas iestādes to aizliedza, norādot, ka ar naudas operacijām drīkst nodarboties tikai Kurzemes Muižnieku kredītbiedriba. Pirmais oficiāli reģistrētais latviešu kredītkooperatīvs bija 1872. gada dibinātā [[Pēterburgas Latviešu krājaizdevu sabiedrība]], bet mūsdienu Latvijas teritorijā - 1882. gada novembrī apstiprinātā [[Lielsesavas krājaizdevu sabiedrība]]. Vidzemē pirmie latviešu kredītkooperatīvi izveidojās Rūjienā (1879.), Kastrānē (1881) un Raunā (1882.). Rīgā 1882. gadā reģistrēta [[Rīgas Krāšanas un aizdošanas biedrība]] (tauta saukta par "Baptistu banku"), 1883. gadā dibināta [[Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase]]. Latgalē pirmā krājkase bija Līvānu kredītkooperatīvs (1909.). 1913. gadā Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopēja bilance pārsniedza 65 900 000 zelta [[Rublis|rubļu]] (laukos kredītkooperatīva pamatkapitāls nepārsniedza 10 000 rubļu). Lauku kredītkooperatīvos bija iestājušies 70,5% lauksaimnieku. Galvenie noguldītāji bija pilsētu strādnieki, kalpi, amatnieki un lauku inteliģence, bet aizdevumus visvairāk saņēma lauksaimnieki, rentnieki, graudnieki, amatnieki un arī rūpnieki ar tirgotājiem. 1912. gadā noguldījumi Vidzemes un Kurzemes krājaizdevu sabiedrības caurmērā bija 76–86 % no visu bilanču kopsummas, bet aizdevumi – 75%. Aptuveni 2% no visas kredītkooperatīvu bilanču kopsummas sastādīja Krievijas impērijas Valsts bankas aizņēmumi, kas bija nepieciešami pamatkapitāla izveidošanai. Tikai 1895. gada Krievijas valdība izdeva pirmos kredītkooperatīvu normālstatūtus, kas uzlika lielāku atbildību un stingrāk reglamentēja naudas operācijas, aizliedz veidot krājkašu savienības. Kredītkooperatīvi brīvi rīkojās ar pašu līdzekļiem, un galvenais uzraugs tiem bija noguldītāji (pirmie ļaunprātīgie noguldītāju naudas izmantošanas gadījumi parādījās tikai Latvijas Republikas laikā). Pilsētas krājaizdevu sabiedrības par aizdevumiem ņēma 8-10%, bet par noguldījumiem maksāja 5–7%. Laukos likmes bija mazākas: par aizdevumiem - 6-7%, bet noguldījumiem – 5-6%. Sēdes un operācijas parasti notika vienu dienu nedēļā, algots tika vienīgi darbvedis. Valdes un padomes locekļi atlīdzību saņēma tikai noslēdzot gadu pēc pilnsapulces lēmuma un samērā ar darbības rezultātiem un peļņu. Krājaizdevu sabiedrības mērķtiecīgi veicināja citu kooperācijas veidu attīstību, piemēram, veidoja lauksaimnieku apgādes kooperatīvus, patērētāju un lauksaimniecības biedrības, lauksaimnieku centrālās organizācijas. Pēc 1934. gad 15. maija apvērsuma krājaizdevu sabiedrību skaits saruka. Daudzas no tām, it īpaši pilsētās, likvidēja Latvijas Kredītbanka. Citas apvienoja ar citām sabiedrībām, radot lielākas organizācijas, bet sešas lielākas krājkases pārveidoja par savstarpejām kredītbiedrībām. Labvēlīgāka bija valdības attieksme pret lauku kredītkooperatīviem, kuros biedru skaits lidz 1940. gadam strauji pieauga un valdibas nodomos bija lauku krājaizdevu sabiedrības parveidot par [[Krājkase|krājkasēm]]. 1938. gadā 17. janvārī tika nodibināts Valsts drošības fonds krājaizdevu sabiedrības iemaksātajiem noguldījumiem. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā]] visas kredītiestādes tika nacionalizētas. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 14. marts, plkst. 09.32
Krājaizdevu sabiedrība - kredītkooperatīvs, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, t.i. bija aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Krājaizdevu sabiedrības konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti.
Kurzemes guberņā 1874. gadā apstiprināti Dundagas, Emburgas un Valles kreditkooperatīvs, bet 1875. gada – Kroņa Valles kredītkooperatīvs. 80. gados Kurzemē darbību sāka 30 krājsabiedrības. Pirmā latviešu (zemnieku) krājaizdevu sabiedrība ir izveidota Kurzemes guberņas Sodu pagastā XIX gs. 40. gadu vidū, taču varas iestādes to aizliedza, norādot, ka ar naudas operacijām drīkst nodarboties tikai Kurzemes Muižnieku kredītbiedriba. Pirmais oficiāli reģistrētais latviešu kredītkooperatīvs bija 1872. gada dibinātā Pēterburgas Latviešu krājaizdevu sabiedrība, bet mūsdienu Latvijas teritorijā - 1882. gada novembrī apstiprinātā Lielsesavas krājaizdevu sabiedrība. Vidzemē pirmie latviešu kredītkooperatīvi izveidojās Rūjienā (1879.), Kastrānē (1881) un Raunā (1882.). Rīgā 1882. gadā reģistrēta Rīgas Krāšanas un aizdošanas biedrība (tauta saukta par "Baptistu banku"), 1883. gadā dibināta Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase. Latgalē pirmā krājkase bija Līvānu kredītkooperatīvs (1909.). 1913. gadā Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopēja bilance pārsniedza 65 900 000 zelta rubļu (laukos kredītkooperatīva pamatkapitāls nepārsniedza 10 000 rubļu). Lauku kredītkooperatīvos bija iestājušies 70,5% lauksaimnieku. Galvenie noguldītāji bija pilsētu strādnieki, kalpi, amatnieki un lauku inteliģence, bet aizdevumus visvairāk saņēma lauksaimnieki, rentnieki, graudnieki, amatnieki un arī rūpnieki ar tirgotājiem. 1912. gadā noguldījumi Vidzemes un Kurzemes krājaizdevu sabiedrības caurmērā bija 76–86 % no visu bilanču kopsummas, bet aizdevumi – 75%. Aptuveni 2% no visas kredītkooperatīvu bilanču kopsummas sastādīja Krievijas impērijas Valsts bankas aizņēmumi, kas bija nepieciešami pamatkapitāla izveidošanai. Tikai 1895. gada Krievijas valdība izdeva pirmos kredītkooperatīvu normālstatūtus, kas uzlika lielāku atbildību un stingrāk reglamentēja naudas operācijas, aizliedz veidot krājkašu savienības. Kredītkooperatīvi brīvi rīkojās ar pašu līdzekļiem, un galvenais uzraugs tiem bija noguldītāji (pirmie ļaunprātīgie noguldītāju naudas izmantošanas gadījumi parādījās tikai Latvijas Republikas laikā). Pilsētas krājaizdevu sabiedrības par aizdevumiem ņēma 8-10%, bet par noguldījumiem maksāja 5–7%. Laukos likmes bija mazākas: par aizdevumiem - 6-7%, bet noguldījumiem – 5-6%. Sēdes un operācijas parasti notika vienu dienu nedēļā, algots tika vienīgi darbvedis. Valdes un padomes locekļi atlīdzību saņēma tikai noslēdzot gadu pēc pilnsapulces lēmuma un samērā ar darbības rezultātiem un peļņu. Krājaizdevu sabiedrības mērķtiecīgi veicināja citu kooperācijas veidu attīstību, piemēram, veidoja lauksaimnieku apgādes kooperatīvus, patērētāju un lauksaimniecības biedrības, lauksaimnieku centrālās organizācijas. Pēc 1934. gad 15. maija apvērsuma krājaizdevu sabiedrību skaits saruka. Daudzas no tām, it īpaši pilsētās, likvidēja Latvijas Kredītbanka. Citas apvienoja ar citām sabiedrībām, radot lielākas organizācijas, bet sešas lielākas krājkases pārveidoja par savstarpejām kredītbiedrībām. Labvēlīgāka bija valdības attieksme pret lauku kredītkooperatīviem, kuros biedru skaits lidz 1940. gadam strauji pieauga un valdibas nodomos bija lauku krājaizdevu sabiedrības parveidot par krājkasēm. 1938. gadā 17. janvārī tika nodibināts Valsts drošības fonds krājaizdevu sabiedrības iemaksātajiem noguldījumiem. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā visas kredītiestādes tika nacionalizētas.
