Atšķirības starp "Baltijas landesvērs" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Baltijas landesvērs''' (vāc. ''Baltische Landeswehr'', kr. ''прибалтийский ландесвер'') - zemessardze, ko 1918. gada novembrī sāka veidot okupācijas Valdības padome [[Vācijas impērija]]s armijas okupētajās [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]]. Visas zemessardzes daļas tika formētas Vācijas armijas virsnieku uzraudzībā un vadībā, okupācijas iestādes tās nodrošināja ar amunīciju un apgādi. | '''Baltijas landesvērs''' (vāc. ''Baltische Landeswehr'', kr. ''прибалтийский ландесвер'') - zemessardze, ko 1918. gada novembrī sāka veidot okupācijas Valdības padome [[Vācijas impērija]]s armijas okupētajās [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]]. Visas zemessardzes daļas tika formētas Vācijas armijas virsnieku uzraudzībā un vadībā, okupācijas iestādes tās nodrošināja ar amunīciju un apgādi. | ||
| − | Pēc [[1918. gada revolūcija Vācijā|1918. gada revolūcijas Vācijā]] jaunā [[Veimāras republika]]s valdība atzina ''de facto'' jaundibināto [[Latvijas Pagaidu valdība|Latvijas Pagaidu valdību]] un 7. decembrī noslēdza līgumu par Latvijas [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] (''landeswehr'') izveidi nono 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, | + | Pēc [[1918. gada revolūcija Vācijā|1918. gada revolūcijas Vācijā]] jaunā [[Veimāras republika]]s valdība atzina ''de facto'' jaundibināto [[Latvijas Pagaidu valdība|Latvijas Pagaidu valdību]] un 7. decembrī noslēdza līgumu par Latvijas [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] (''landeswehr'') izveidi nono 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācbaltu artilērijas baterijas. Taču sākotnēji ''zemessardzes'' pamatsastāvu veidoja etniskie baltvāci, kas pēc [[Gebruāra revolūcija Krievijā|1917. gada revolūcijas]] bija demobilizējušies no [[Krievijas impērija]]s armijas un atgriezušies mājās (kamēr lielākā daļa šo guberņu krievu, latviešu un igauņu vēl turpināja dienestu). Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo. Par komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas [[Majors|majoru]] Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka ''landesvērs'' ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika saglabāts nosaukums ("[[Baltijas landesvērs]]"). Komandvaloda bija vācu. Pēc [[Padomju Latvijas armija]]s uzbrukuma 1918. gada decembrī, ''landesvērs'' kopā ar citām Pagaidu valdības bruņoto spēku daļām atkāpās uz Kurzemi, kur tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas (jau 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi.<ref>Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.</ref> |
| + | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
=== Attēlu galerija === | === Attēlu galerija === | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. marts, plkst. 06.55
Baltijas landesvērs (vāc. Baltische Landeswehr, kr. прибалтийский ландесвер) - zemessardze, ko 1918. gada novembrī sāka veidot okupācijas Valdības padome Vācijas impērijas armijas okupētajās Baltijas guberņās. Visas zemessardzes daļas tika formētas Vācijas armijas virsnieku uzraudzībā un vadībā, okupācijas iestādes tās nodrošināja ar amunīciju un apgādi.
Pēc 1918. gada revolūcijas Vācijā jaunā Veimāras republikas valdība atzina de facto jaundibināto Latvijas Pagaidu valdību un 7. decembrī noslēdza līgumu par Latvijas bruņoto spēku (landeswehr) izveidi nono 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācbaltu artilērijas baterijas. Taču sākotnēji zemessardzes pamatsastāvu veidoja etniskie baltvāci, kas pēc 1917. gada revolūcijas bija demobilizējušies no Krievijas impērijas armijas un atgriezušies mājās (kamēr lielākā daļa šo guberņu krievu, latviešu un igauņu vēl turpināja dienestu). Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo. Par komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika saglabāts nosaukums ("Baltijas landesvērs"). Komandvaloda bija vācu. Pēc Padomju Latvijas armijas uzbrukuma 1918. gada decembrī, landesvērs kopā ar citām Pagaidu valdības bruņoto spēku daļām atkāpās uz Kurzemi, kur tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas (jau 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi.[1]
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.
Attēlu galerija
8. Valmieras pulka strēlnieki (1917.)
4. vidzemes pulka strēlnieks (1917.)
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- 1918. g. 7. decembra Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu par landesvēra dibināšanu
- Baltijas landesvērs: dokumenti, preses materiāli - historia.lv
