Atšķirības starp "Magnuss, Livonijas karalis" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 26. marts, plkst. 07.08

Magnuss (Magnus af Øsel, vai Prins Magnus, 1540.-1583.), Dānijas princis, Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs, Sāmsalas-Vīkas bīskaps, Rēveles bīskapijas administrators, Livonijas karalis.

Dzimis 1540. gada 26. augustā kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III no Oldenburgu dinastijas (Oldenborgske slægt) un Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas otrais dēls. 1557. gadā pārcēlās uz dzīvi Saksijas kūrfirsta galmā pie savas māsas Annas (kura 1548. gadā bija apprecējusies ar kūrfirstu Augustu). Kopš 1559. gada 1. janvāra (karaļa Kristiana III nāves) Magnuss bija Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs. Šajā pašā gadā imatrikulējās Vitenbergas universitātē, lai gatavotos garīdznieka karjerai - lai izvairītos no kroņa zemju sadalīšanas, Frederiks II aktīvi īstenoja sarunas par jaunākā brāļa iecelšanu kāda Sv. Romas impērijas bīskapa amatā. 31. augustā Magnuss paziņoja par atteikšanos no savas mantojuma daļas Dānijas karalistē, ja Frederiks II panāks viņa ievēlēšanu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu. 1559. gada 26. septembrī starp Dānijas karali Fredriku II un Sāmsalas-Vīkas bīskapa pārstāvi Kristofu fon Minhauzenu tika noslēgts Nīborgas traktāts.

1559. gada 10. decembrī Magnuss parakstīja galīgo aktu par ateikšanos no mantojuma daļas, saņēma no Frederika II 7000 dālderus un devās uz Sāmsalu, kur ieradās aprīļa vidū. Hercogu pavadīja 400 landsknehti un svīta, ko veidoja jaunie dāņu muižnieki un karaļa ieceltie padomnieki. 1560. gada 13. maijā Arensburgas (Arensburg, mūsd. Kuresāre) pilī bīskaps Johans svinīgi atteicās no amata un domkapituls par Sāmsalas-Vīkas bīskapu ievēlēja hercogu Magnusu. Bīskaps Magnuss aktīvi uzsāka savu valdījumu nostiprināšanu un paplašināšanu, jau maijā atpērkot no Kurzems bīskapijas koadjutora Ulriha fon Bēra par 9200 dālderiem kā arī Edavales (Edwahlen, mūsd. Ēdole) pili ar novadu un Šlekas (Schleck, mūsd. Zlēkas) muižu tiesības uz Kurzemes bīskapa krēslu. – jau 20. maijā Magnusa titulatūra ir „No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps“ (Von Gottes Gnaden Dischoff der Stiffte Osell, Wieck un Churlandt). Šajā pašā laikā viņš panāca Livonijas ordeņa Soneburgas (Soneburg, mūsd. Māsilinna) pils un fogtijas Sāmsalā pārņemšanu no fogta Heinriha fon Vulfa-Lidinghauzena, kurš atdeva valdījumu separāti, bez mestra akcepta, kā arī nopirka no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangela tiesības uz Rēveles (Revel, mūsd. Tallina) bīskapa krēslu un īpašumus. Šo aktivitāšu izraisīto saspīlēto attiecību ar Kurzemes un zemgales hercogistes hercogu Ketleru (kas neatbilda Dānijas troņa plāniem, izraisot saspīlētas attiecības Magnusam arī ar Dānijas karali Frederiku II), apturēja Magnusa aktivitātes savu valdījumu robežu paplašināšanas virzienā, liekot vairāk pievērsties iegūtā saglabāšanai. Nestabilā politiskās situācija (zemnieku nemieri Vīkas novadā, Žečpospoļitas intereses Kurzemē u.c.) lika bīskapam Magnusam 1561. gada 4. jūnijā parakstīt vienošanos ar Frederiku II, kā rezultātā tika noliegtas Dānijas zemju Livonijā iespējamo sekularizāciju, aizliegts Magnusam apprecēties bez karaļa akcepta, pretī saņemot 3000 dālderu pabalstu, 1000 dālderu aizdevumu un iespējas noturēties Livonijā. 1561./1562. gada ziemā Magnuss pārcēla rezidenci uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Ambotē (Amboten, mūsd. Embūte), Piltenē (Pilten), Cīravā (Zirau) u.c. 1563. gada vasarā, sākoties Zviedrijas-Dānijas Septiņgadu karam (1563.-1570.), zviedru karaspēks iekaroja Magnusa kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (Hapsal), vēlāk arī Lihulas (Leal) u.c. pilis. Rezultātā Magnusa varā 1563. gada beigās palika vien Sāmsala, Dago (mūsd. Hijumā) un Kurzemes bīskapa zemes. Magnuss nomināli saglabāja uzticību Dānijas tronim un reguāri atskaitījās par savu darbību, taču Frederika II politika tikai novājināja viņa pozīcijas. 1566.-1567. gados Magnuss uzsāka sarunas ar Žečpospoļitas karali Sigismundu II Augustu, lūdzot tā māsas Annas roku, taču sarunas nevainagojās panākumiem. Savukārt 1568. gadā uzsāktās Dānijas un Zviedrijas miera sarunas, kuras draudēja leģitimizēt Magnusa kontinentālo īpašumu zaudēšanu, lika tam meklēt spēcīgākus sabiedrotos. Maskavas cara Joanna IV piedāvājums 1569. gada aprīlī izveidot Livonijā vasaļvalsti, par kuras monarhu kļūtu Magnuss, viņam šķita vairāk nekā pieņemams. 1569. gada rudenī uz Maskavu devās sūtniecība - Vīkas fogts K.Aderkasu, hofmaršals T.Vrangels un kanclers K.Burmeisters, - bet 1570. gada vasarā uz Maskavu devās pats Magnuss. Augustā tika pasludināts, ka maskaviešu iekarotās zemes Livonijā nu ir karaliste, bet Magnuss pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar cara radinieci Eifimiju, kurai purā tika solītas 5 mucas zelta. Livonijas karalistei tika garantēta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Maskavijā bez muitas un nodevām. Savukārt Livonijas karaliste apņēmās nodrošināt brīvu ārvalstu tirgotāju un amatnieku tranzītu, kā arī kara gadījumā nodrošināt palīgā Maskavijai 2000 karavīru lielus spēkus, kurus uzturētu pats cars. Par katru savu darbību Magnuss gan informēja Frederiku II, taču post factum. Livonijas karaļa rezidence bija tam izlēņotā Oberpālenas (Oberpahlen, mūsd. Peltsamā) pils. Vadot maskaviešu armiju, Magnuss neveiksmīgi mēģināja ieņemt Rēveli (08.-1570.-03.1571.). Livonijas karalistes projekta iniciatori Johans Taube un Elerts Krūze pārgāja Žečpospoļitas karaļa dienestā, bet Magnusa vasalis Reinholds fon Rozens Tērbatā organizēja dumpi. Pats Magnuss pārbrauca uz Kuresāres pili, kur mira viņa laulātā draudzene. Viņa situācija uzlabojās 1572./1573. gada ziemā, kad Magnusa un Maskavijas apvienotie spēki veiksmīgi ieņēma vairākas pilis Igaunijā. Tika atjaunota matrimonālā alianse ar Rjurikoviču dinastiju, Magnusam apprecot nelaiķes sievas māsu Mariju. Neraugoties uz to Magnusa tiešā pārvaldījumā bija tikai dažas pilis, cars pūra naudu tā arī neizmaksāja, savukārt dāņu kontrolētajā Vīkā karaļa vārdā (nevis Magnusa vārdā) rīkojās Kopenhāgenas ieceltais stadhaulders Klauss fon Ungerns. Magnuss vairs nekontrolēja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritoriju. Mazie īpašumi un finansiālās iespējas ievērojami ierobežoja viņa rīcībspēju. Situācija nemainījās, kad maskavieši 1576. gada pavasarī iekaroja praktiski visu Vīkas novadu. Neraugoties uz to Magnusam izdevās pakļaut Helmes (Helmet), Ermes (Erme, mūdz Ērģeme), Pirkelnas (Pürkeln, mūsd. Ungurpils), Salas (Salis, mūsd. Vecsala), Rūjenas (Rujen, mūsd. Rūjiena) pilis un novadus (pēdējo gan drīz zaudēja). 1576. gada rudenī viņam pakļāvās Lemsalas (Lemsal, mūsd. Limbaži) pils un novads.

Literatūra par šo tēmu

• Zeļenkovs A. Dānijas prinča Magnusa (1540.-1583.) darbība Livonijā. // Latvijas kara muzeja gadagrāmata. – Rīga, 2000., 15.-30. lpp.