Atšķirības starp "Mērings Francis" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Uzskatos vērojama [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] pamats, kā arī [[Lasāls Ferdinands|Lasāla]] idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā [[Marksisms|marksists]] pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja [[Revizionisms|revizionistiskās]] idejas ([[Bernšteins Eduards|Bernšteins]], Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā [[Šopenhauers Arturs|Šopenhauera]], [[Nīče Fridrihs|Nīčes]], E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.), "Apcerējumi par kara vēsturi un kara mākslu" u.c. Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros kritizēja Kanta estētiku, ideju par "mākslu mākslai", naturālismu. | Uzskatos vērojama [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] pamats, kā arī [[Lasāls Ferdinands|Lasāla]] idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā [[Marksisms|marksists]] pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja [[Revizionisms|revizionistiskās]] idejas ([[Bernšteins Eduards|Bernšteins]], Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā [[Šopenhauers Arturs|Šopenhauera]], [[Nīče Fridrihs|Nīčes]], E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.), "Apcerējumi par kara vēsturi un kara mākslu" u.c. Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros kritizēja Kanta estētiku, ideju par "mākslu mākslai", naturālismu. | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. jūnijs, plkst. 08.47
Francis Mērings (Franz Mehring, 1846.-1919.) - vācu strādnieku kustības aktīvists, viens no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājiem, vēsturnieks, literatūrzinātnieks un publicists.
Dzimis 1846. gada 27. februārī Prūsijas karalistes Pomerānijas zemes mazpilsētā Šlavē (Schlawe, mūsd. Polijas Rietumpomožes vojevodiste, Slavno). Tēvs - atvaļināts virsnieks, nodokļu inspekcijas ierēdnis. Pamatizglītību Francis ieguva Graifenbergas (Greifenberg) ģimnāzijā. No 1866. līdz 1870. gadam studēja klasisko filoloģiju Leipcigas un Berlīnes universitātēs (studija laikā pievērsās žurnālistikai, kļūstot par liberāldemokrātiskas ievirzes laikraksta Die Zukunft līdzstrādnieku). Pēc filoloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanas Leipcigas universitātē, sāka strādāt laikrakstā Die Neue Zeit. Prūsijas-Francijas kara (1870.-1871.) iespaidā savos uzskatos tuvinājās nacionālliberālismam. 1871,-1874. gados bija Oldenburgas korespondentbiroja (Oldenberg’sche Korrespondenzbüro) akreditētais reportieris landtāgā un Reihstāgā. 80. gadu sākumā aizrāvās ar Marksa un Engelsa idejām, pievēršoties marksismam. 1884. gadā Mērings kļuva par liberālā Berlīnes laikraksta Berliner Volkszeitung līdzstrādnieku (no 1889. gada tā redaktors), aktīvi kritizējot Bismarka kabineta īstenotās sociālās reformas. 1891. gadā iestājās Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā, aktīvi pievēršoties publicistikai. 1902.-1907. gados sociāldemokrā†u laikraksta Leipziger Volkszeitung redaktors. Mērings izdeva pirmos Marksa un Engelsa darbus. Iesaistījās Spartaka savienības darbā, Die Internationale līdzizdevējs, viens no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājiem 1918. gadā. Miris 1919. gada 28. janvārī Berlīnē.
Uzskatos vērojama vācu klasiskās filosofijas pamats, kā arī Lasāla idejas. Uzskatīja, ka dabas izzināšanai pietiek ar mehānistiskā materiālisma pamatu. Kā marksists pārstāvēja šīs ideoloģijas kreiso, radikālo spārnu. Publikācijās aktīvi apkaroja revizionistiskās idejas (Bernšteins, Kamfmeijers u.c.), vērsās pret moderno socioloģiju (Brentano, Barts u.c.) un pret neokantismu ("ētiskais sociālisms", "Vēsturiskais materiālisms", "Kants un sociālisms", "Kants, Dīcgens, Mahs un vēsturiskais materiālisms" u.c.). Centās pierādīt, ka savā būtībā Šopenhauera, Nīčes, E.Hartmaņa koncepcijas bijušas reakcionāras un apspiestajām šķirām naidīgas. Pievērsies arī jauno laiku vēsturei, sarakstot "Vācijas sociāldemokrātijas vēsture" (4 sēj., 1897.-1898.), "Kārlis Markss" (1918.), "Leģenda par Lesingu" (1892.), "Apcerējumi par kara vēsturi un kara mākslu" u.c. Darbojās arī literatūrzinātnē, kur viņa zināmākais devums ir "Izlūkgājiens estētikā" (1898.-1899.) "Šillers" (1905.) u.c., kuros kritizēja Kanta estētiku, ideju par "mākslu mākslai", naturālismu.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 269. lpp.
