Atšķirības starp "Rekrūši" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Rekrūši''' (no lat. ''recrescere'' - "ataugt", fr. ''recruten'' - "vākt karaspēku"; vāc. ''Rekruten'', kr. ''рекруты'') - klausības kārtā karadienestā valsts regulārajā armijā iesaucamie jaunajos laikos Eiropas valstīs. Katrai valsts [[province]]i vajadzēje dot [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] papildināšanai noteiktu skaitu ''rekrūšu'', līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa. | '''Rekrūši''' (no lat. ''recrescere'' - "ataugt", fr. ''recruten'' - "vākt karaspēku"; vāc. ''Rekruten'', kr. ''рекруты'') - klausības kārtā karadienestā valsts regulārajā armijā iesaucamie jaunajos laikos Eiropas valstīs. Katrai valsts [[province]]i vajadzēje dot [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] papildināšanai noteiktu skaitu ''rekrūšu'', līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa. | ||
| − | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, ''rekrūšus'' dēvējot par '''nodevu ļaudīm''' (''даточные люди''), un tai bija pakļauti visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (līdz 1708. g.), kuru [[kārta]] nebija atbrīvota no dienesta. Līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. No rekrutēšanas bija atbrīvoti [[Muižniecība|dienesta muižnieki]] (1762.), vēlāk arī tirgotāji, [[Goda pilsonis|goda pilsoņi]], [[Baznīca]]s kalpotāji un vēl vairākas iedzīvotāju kategorijas. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši [[dvēseļu revīzija]]s datiem). [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]] ''rekrūšu'' sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 ''rekrūši'' no 1000 dvēselēm). 1874. gadā Krievijas impērijā ''rekrutēšanu'' aizstāja ar vispārējo karaklausību. | + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, ''rekrūšus'' dēvējot par '''nodevu ļaudīm''' (''даточные люди''), un tai bija pakļauti visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (līdz 1708. g.), kuru [[kārta]] nebija atbrīvota no dienesta. Līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. Ja no kādas teritorijas nevarēja savākt pietiekamu rekrūšu skaitu, vietējai administrācijai nācās trūkstošo kompensēt, maksājot naudā. No rekrutēšanas bija atbrīvoti [[Muižniecība|dienesta muižnieki]] (1762.), vēlāk arī tirgotāji, [[Goda pilsonis|goda pilsoņi]], [[Baznīca]]s kalpotāji un vēl vairākas iedzīvotāju kategorijas. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši [[dvēseļu revīzija]]s datiem). [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]] ''rekrūšu'' sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 ''rekrūši'' no 1000 dvēselēm). 1874. gadā Krievijas impērijā ''rekrutēšanu'' aizstāja ar vispārējo karaklausību. |
Skat. arī [[rekrūšu lāde]] | Skat. arī [[rekrūšu lāde]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. jūlijs, plkst. 16.36
Rekrūši (no lat. recrescere - "ataugt", fr. recruten - "vākt karaspēku"; vāc. Rekruten, kr. рекруты) - klausības kārtā karadienestā valsts regulārajā armijā iesaucamie jaunajos laikos Eiropas valstīs. Katrai valsts provincei vajadzēje dot bruņoto spēku papildināšanai noteiktu skaitu rekrūšu, līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa.
Krievijas impērijā rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, rekrūšus dēvējot par nodevu ļaudīm (даточные люди), un tai bija pakļauti visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (līdz 1708. g.), kuru kārta nebija atbrīvota no dienesta. Līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. Ja no kādas teritorijas nevarēja savākt pietiekamu rekrūšu skaitu, vietējai administrācijai nācās trūkstošo kompensēt, maksājot naudā. No rekrutēšanas bija atbrīvoti dienesta muižnieki (1762.), vēlāk arī tirgotāji, goda pilsoņi, Baznīcas kalpotāji un vēl vairākas iedzīvotāju kategorijas. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši dvēseļu revīzijas datiem). Vidzemes guberņā rekrūšu sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 rekrūši no 1000 dvēselēm). 1874. gadā Krievijas impērijā rekrutēšanu aizstāja ar vispārējo karaklausību.
Skat. arī rekrūšu lāde
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.
