Atšķirības starp "Neoplatonisms" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Neoplatonisms''' (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens [[antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Filosofijas kā intelektuālas domāšanas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. IV-V gs. [[Pagānisms|pagānisma]] vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. | + | '''Neoplatonisms''' (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Filosofijas kā intelektuālas domāšanas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. IV-V gs. [[Pagānisms|pagānisma]] vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 17. augusts, plkst. 10.02
Neoplatonisms (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, gnosticisms, hermētisms). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotīns), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Filosofijas kā intelektuālas domāšanas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. IV-V gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. Hipatija). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā.
Literatūra
- Neoplatonisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 295. lpp.
