Atšķirības starp "Platona Akadēmija" versijām
No ''Vēsture''
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Platona akadēmija''' - atkarībā no konteksta: | '''Platona akadēmija''' - atkarībā no konteksta: | ||
| − | * '''1.''' [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja [[Platons]] [[Senās Atēnas|Atēnu]] apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs. Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. ''Senajā akadēmijā'' (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga [[Pitagorieši|pitagoriešu]] ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu [[Misticisms|misticismu]]. Šajā laikā ''Akadēmijai'' bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. ''Vidējā akadēmija'' (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu [[Skepticisms|skepticisma]] ietekmi. T.s. ''Jaunās akadēmijas'' laikā skepticisms tikai pieauga un vērsās pret [[Stoicisms|stoiķu]] mācību par patiesības kritēriju. Savā tālākajā attīstībā ''Akadēmija'' apvienoja [[Platonisms|platonismu]], stoicismu, [[Aristotelisms|aristotelismu]] u.c. skolas, līdz IV-V gs. pilnībā ieņēma [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] pozīciju. 529. gadā [[imperators]] Justinians lika ''Akadēmiju'' slēgt. | + | * '''1.''' [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja [[Platons]] [[Senās Atēnas|Atēnu]] apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs, vieta sarunām viņa skolā un dārzā (''kēpidion''). Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. ''Senajā akadēmijā'' (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga [[Pitagorieši|pitagoriešu]] ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu [[Misticisms|misticismu]]. Šajā laikā ''Akadēmijai'' bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. ''Vidējā akadēmija'' (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu [[Skepticisms|skepticisma]] ietekmi. T.s. ''Jaunās akadēmijas'' laikā skepticisms tikai pieauga un vērsās pret [[Stoicisms|stoiķu]] mācību par patiesības kritēriju. Savā tālākajā attīstībā ''Akadēmija'' apvienoja [[Platonisms|platonismu]], stoicismu, [[Aristotelisms|aristotelismu]] u.c. skolas, līdz IV-V gs. pilnībā ieņēma [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] pozīciju. 529. gadā [[imperators]] Justinians lika ''Akadēmiju'' slēgt. |
* '''2.''' 1459.-1521. gados Florencē pastāvējusi domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no [[Platonisms|platonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus (Marsilio Fičino u.c.). | * '''2.''' 1459.-1521. gados Florencē pastāvējusi domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no [[Platonisms|platonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus (Marsilio Fičino u.c.). | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. septembris, plkst. 15.33
Platona akadēmija - atkarībā no konteksta:
- 1. antīkās filosofijas skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja Platons Atēnu apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs, vieta sarunām viņa skolā un dārzā (kēpidion). Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. Senajā akadēmijā (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga pitagoriešu ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu misticismu. Šajā laikā Akadēmijai bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. Vidējā akadēmija (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu skepticisma ietekmi. T.s. Jaunās akadēmijas laikā skepticisms tikai pieauga un vērsās pret stoiķu mācību par patiesības kritēriju. Savā tālākajā attīstībā Akadēmija apvienoja platonismu, stoicismu, aristotelismu u.c. skolas, līdz IV-V gs. pilnībā ieņēma neoplatonisma pozīciju. 529. gadā imperators Justinians lika Akadēmiju slēgt.
- 2. 1459.-1521. gados Florencē pastāvējusi domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no platonisma pozīcijām oponēja Aristoteļa mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus (Marsilio Fičino u.c.).
Literatūra
- Platona akadēmija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 331. lpp.
- Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
- Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Jurevičs P. Platons dzīvē un darbā. - A.Raņķa grāmatu tirgotava, Rīga, 1930.
- Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
- Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-5-1
- Platons. Menons. Dzīres. – Zvaigzne, Rīga, 1980.
- Platons. Valsts. – Zvaigzne, Rīga, 1982.
- Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
- Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
- Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
- Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
- Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
- Надточаев А.С. Философия и наука в эпоху античности. - Изд-во Моск. ун-та, Москва, 1990
- Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996
Resursi internetā par šo tēmu
- Sedley D. Ancient philosophy. / Routledge Encyclopedia of Philosophy. E. Craig (Ed.) - Routledge, London, 1998
- Ancient Philosophy. - EpistemeLinks: categorized links to philosophy resources on the Internet
- Ancient Philosophy - Boston University
- Ancient Greek Texts - An Electronic Library of Full Texts
- Rudolf Schürz. Die Schule von Athen.
- Internetquellen zur Philosophie der Antike. - Philosophische Bücherei: Kommentierte Internet-Ressourcen zur Philosophie
- Gesellschaft für antike Philosophie e.V.
- Liste alphabétique des philosophes. - Dictionnaire des philosophes antiques.
- Martine Vidoni. Répertoire des sources philosophiques antiques.
