Atšķirības starp "Žandarmērija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Žandarmērija''' (fr. ''gendarmerie'', vc. ''Gendarmerie'', kr. ''жандармерия'', '''žandarmi''' - militārā [[policija]] vai [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] apakšvienība ar policejiskām funkcijām. Sākotnēji, viduslaikos par ''žandarmiem'' dēvēja karaļa [[gvarde]]s [[Bruņinieks|bruņiniekus]] (fr. ''gens d'armes'' - "ieroču vīri", [[svīta]]), kas vēlāk izveidojās par smagās kavalērijas izlases vienību. 1445. gadā, reorganizējot armiju, izveidoja 15 smagi bruņotās [[rota]]s (''compagnies d’ordonnance''), kur katras sastāvā bija arī 100 ''žandarmi'' - katrs no tiem, kopā ar vienu [[Pāžs|pāžu]] (''valet''), vienu [[Ieroču nesējs|ieroču nesēju]] un trim [[Strēlnieks|strēlniekiem]] veidoja pilnu "šķēpu" (fr. ''lance fournie, 'lance complète''). Pamazām jēdzienu "žandarms" sāka attiecināt uz visu smago kavalēriju. Attīstoties šaujamieročiem, zaudēja savu militāro nozīmi, bet jēdzienu "žandarms" aizstāja "[[kirasieri]]s". 1791. gadā Francijā izveidoja īpašu [[kavalērija]]s [[policija]]s vienību "žandarmi", kas uzturēja kārtību armijas dislokācijas vietās. Gana bieži darbojās kopā ar civilajām varas iestādēm, nodrošinot sabiedrisko kārtību. Pamazām šādas vienības tika izveidotas arī citās valstīs: [[Krievijas impērija|Krievijā]] (1792.-1919.), [[Prūsijas karaliste|Prūsijā]] u.c. | + | '''Žandarmērija''' (fr. ''gendarmerie'', vc. ''Gendarmerie'', kr. ''жандармерия''), '''žandarmi''' - militārā [[policija]] vai [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] apakšvienība ar policejiskām funkcijām. Sākotnēji, viduslaikos par ''žandarmiem'' dēvēja karaļa [[gvarde]]s [[Bruņinieks|bruņiniekus]] (fr. ''gens d'armes'' - "ieroču vīri", [[svīta]]), kas vēlāk izveidojās par smagās kavalērijas izlases vienību. 1445. gadā, reorganizējot armiju, izveidoja 15 smagi bruņotās [[rota]]s (''compagnies d’ordonnance''), kur katras sastāvā bija arī 100 ''žandarmi'' - katrs no tiem, kopā ar vienu [[Pāžs|pāžu]] (''valet''), vienu [[Ieroču nesējs|ieroču nesēju]] un trim [[Strēlnieks|strēlniekiem]] veidoja pilnu "šķēpu" (fr. ''lance fournie, 'lance complète''). Pamazām jēdzienu "žandarms" sāka attiecināt uz visu smago kavalēriju. Attīstoties šaujamieročiem, zaudēja savu militāro nozīmi, bet jēdzienu "žandarms" aizstāja "[[kirasieri]]s". 1791. gadā Francijā izveidoja īpašu [[kavalērija]]s [[policija]]s vienību "žandarmi", kas uzturēja kārtību armijas dislokācijas vietās. Gana bieži darbojās kopā ar civilajām varas iestādēm, nodrošinot sabiedrisko kārtību. Pamazām šādas vienības tika izveidotas arī citās valstīs: [[Krievijas impērija|Krievijā]] (1792.-1919.), [[Prūsijas karaliste|Prūsijā]] u.c. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. septembris, plkst. 21.08
Žandarmērija (fr. gendarmerie, vc. Gendarmerie, kr. жандармерия), žandarmi - militārā policija vai bruņoto spēku apakšvienība ar policejiskām funkcijām. Sākotnēji, viduslaikos par žandarmiem dēvēja karaļa gvardes bruņiniekus (fr. gens d'armes - "ieroču vīri", svīta), kas vēlāk izveidojās par smagās kavalērijas izlases vienību. 1445. gadā, reorganizējot armiju, izveidoja 15 smagi bruņotās rotas (compagnies d’ordonnance), kur katras sastāvā bija arī 100 žandarmi - katrs no tiem, kopā ar vienu pāžu (valet), vienu ieroču nesēju un trim strēlniekiem veidoja pilnu "šķēpu" (fr. lance fournie, 'lance complète). Pamazām jēdzienu "žandarms" sāka attiecināt uz visu smago kavalēriju. Attīstoties šaujamieročiem, zaudēja savu militāro nozīmi, bet jēdzienu "žandarms" aizstāja "kirasieris". 1791. gadā Francijā izveidoja īpašu kavalērijas policijas vienību "žandarmi", kas uzturēja kārtību armijas dislokācijas vietās. Gana bieži darbojās kopā ar civilajām varas iestādēm, nodrošinot sabiedrisko kārtību. Pamazām šādas vienības tika izveidotas arī citās valstīs: Krievijā (1792.-1919.), Prūsijā u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 133. lpp.
- Андреевский И.Е. Полицейское право. т. 1–2 - СПБ, 1874–76
- Ерошкич Н.П. История государственных учреждений дореволюционной России. - Москва, 1968
