Atšķirības starp "Landrātu kolēģija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Landrātu kolēģija''' (vc. ''Landratskollegium'', kr. ''ландратская коллегия'') - [[muižniecība]]s vēlēta pašpārvaldes institūcija jeb '''zemes padome''', augstākais likumdevēja vai [[Monarhs|monarha]] padomdevēja orgāns konkrētajā teritorijā (sarunvalodā bieži dēvēta par "valdību"). Atkarībā no konteksta: | '''Landrātu kolēģija''' (vc. ''Landratskollegium'', kr. ''ландратская коллегия'') - [[muižniecība]]s vēlēta pašpārvaldes institūcija jeb '''zemes padome''', augstākais likumdevēja vai [[Monarhs|monarha]] padomdevēja orgāns konkrētajā teritorijā (sarunvalodā bieži dēvēta par "valdību"). Atkarībā no konteksta: | ||
| − | * '''1.''' | + | * '''1.''' [[Landtāgs|Piltenes landtāga]] vēlēta un [[Žečpospoļita]]s karaļa apstiprināta muižniecības pašpārvaldes augstākā institūcija [[Piltenes apgabals|Piltenes apgabalā]]. To veidoja 6 [[Landrāts|landrāti]] un [[notārs]] (rakstvedis). Augstākā tiesu institūcija provincē, kas iztiesāja brīvo ļauzu civillietas un kriminallietas (lietas varēja pārsūdzēt landtāgā vai karaliskajā relācijas tiesā Varšavā). |
* '''2.''' Vidzemes muižniecības vēlētu pārstāvju institūcija laikā no 1643. līdz 1920. gadam (ar dažiem neilgiem pārtraukumiem). Sākumā tajā bija 6 landrāti, no 1648. gada – 12 landrāti. Sākotnēji Vidzemes ''landrātu kolēģija'' bija iecerēta kā [[zviedru Vidzeme]]s valdības padomdevēja institūcija visas Vidzemes interesēs, taču faktiski landrāti lobēja tikai muižniecības intereses, ignorējot [[Pilsonība|pilsonību]]. Ar laiku ''landrātu kolēģijas'' kontrolei pakļāva administrācijas un tiesu iestādes baznīcas un skolas. XIX gs. visa ''landrātu kolēģija'' ietilpa [[Bruņniecības konvents|bruņniecības konventā]], bet atsevišķi landrāti ieņēma dažādus bruņniecības amatus. Kolēģiju vadīja 1-2 [[Rezidējošais landrāts|rezidējošie landrāti]]. | * '''2.''' Vidzemes muižniecības vēlētu pārstāvju institūcija laikā no 1643. līdz 1920. gadam (ar dažiem neilgiem pārtraukumiem). Sākumā tajā bija 6 landrāti, no 1648. gada – 12 landrāti. Sākotnēji Vidzemes ''landrātu kolēģija'' bija iecerēta kā [[zviedru Vidzeme]]s valdības padomdevēja institūcija visas Vidzemes interesēs, taču faktiski landrāti lobēja tikai muižniecības intereses, ignorējot [[Pilsonība|pilsonību]]. Ar laiku ''landrātu kolēģijas'' kontrolei pakļāva administrācijas un tiesu iestādes baznīcas un skolas. XIX gs. visa ''landrātu kolēģija'' ietilpa [[Bruņniecības konvents|bruņniecības konventā]], bet atsevišķi landrāti ieņēma dažādus bruņniecības amatus. Kolēģiju vadīja 1-2 [[Rezidējošais landrāts|rezidējošie landrāti]]. | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 19. oktobris, plkst. 06.07
Landrātu kolēģija (vc. Landratskollegium, kr. ландратская коллегия) - muižniecības vēlēta pašpārvaldes institūcija jeb zemes padome, augstākais likumdevēja vai monarha padomdevēja orgāns konkrētajā teritorijā (sarunvalodā bieži dēvēta par "valdību"). Atkarībā no konteksta:
- 1. Piltenes landtāga vēlēta un Žečpospoļitas karaļa apstiprināta muižniecības pašpārvaldes augstākā institūcija Piltenes apgabalā. To veidoja 6 landrāti un notārs (rakstvedis). Augstākā tiesu institūcija provincē, kas iztiesāja brīvo ļauzu civillietas un kriminallietas (lietas varēja pārsūdzēt landtāgā vai karaliskajā relācijas tiesā Varšavā).
- 2. Vidzemes muižniecības vēlētu pārstāvju institūcija laikā no 1643. līdz 1920. gadam (ar dažiem neilgiem pārtraukumiem). Sākumā tajā bija 6 landrāti, no 1648. gada – 12 landrāti. Sākotnēji Vidzemes landrātu kolēģija bija iecerēta kā zviedru Vidzemes valdības padomdevēja institūcija visas Vidzemes interesēs, taču faktiski landrāti lobēja tikai muižniecības intereses, ignorējot pilsonību. Ar laiku landrātu kolēģijas kontrolei pakļāva administrācijas un tiesu iestādes baznīcas un skolas. XIX gs. visa landrātu kolēģija ietilpa bruņniecības konventā, bet atsevišķi landrāti ieņēma dažādus bruņniecības amatus. Kolēģiju vadīja 1-2 rezidējošie landrāti.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 137. lpp.
