Atšķirības starp "Nikolajs no Kūzas" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. oktobris, plkst. 14.01

ģerbonis

Kardināls Nikolajs no Kūzas jeb Kūzas Nikolajs (lat. Nikolaus Cusanus, 1401.-1464.) - teologs, garīdznieks, jurists, filosofs matemātiķis, viens no spilgtākajiem agrīnās Renesanses pārstāvjiem.

Dzimis 1401. gadā Kūzā pie Mozeles (lat. Cusa, vāc. Kues an der Mosel) zvejnieka un vīndara Johana un Katrīnas (dzim. Katherina Roemer) Krebsu, Kripfu jeb Kriftu (Krebs, Chrypffs, moselfränkisch: Chrifftz) ģimenē. Pusaudža gados aizbēdzis no mājām. Pamatizglītību guvis kopējās dzīves brāļu (vāc. Brüder vom gemeinsamen Leben) skolā Deventerā (nīd. Deventer), 1416. gadā imatrikulējies Haidelbergas universitātē. Studējis kanoniskās tiesības Padujas universitātē, kuru absolvēja 1423. gadā, bet 1425. gadā ieguvis kanonisko zinātņu doktora grādu (doctor decretorum), Ķelnes universitātē, kur 1426. tika iesvētīts garīdznieka kārtā un visai drīz kļuva par pāvesta legāta kardināla Orsini sekretāru, laika gaitā saņemot virkni vēl citu amatu un benefīciju.^[1] Šajos gados viņš aktīvi iesaistījās Baznīcas iekšējā dzīvē, pieslejoties tam garīdzniecības spārnam, kas iestājās par pāvesta varas ierobežošanu. Savā pirmajā darbā "Par katoļu saskaņu" apšaubīja Konstantina dāvinājuma autentiskumu, ko pauda arī Bāzeles koncilā (1433.). 30. gadu vidū uzsāka darbu Romas Kūrijā. 1437. gadā Romas delegācijas sastāvā piedalījās sarunās Konstantinopolē par Austrumu un Rietumu Baznīcu apvienošanās iespējām. Mājupceļā piedzīvojis atklāsmi, kas inspirēja viņu uzrakstīt "Par mācīto nezināšanu" (De docta ignorantia, 1440.). 1448. gadā iecelts par kardinālu. 1450. gadā iecelts par bīskapu Briksenā (Brixen, 1450.-1464.) un pāvesta legātu vācu zemēs. Daudz ceļo, cenšoties diplomātiski samierināt dažādos strāvojumus Baznīcā (piemēram, husītus ar Romu). 1458. gadā atgriezās Romā, kur tika iecelts par ģenerālvikāru un uzsāka Baznīcas reformas sagatavošanu. Miris 1464. gada 11. augustā Todi, Umbrijā.

Pirmais spilgtais Kūzas Nikolaja filosofijas elements ir strukturāli matemātiskā metode. Tā, pirmkārt, izpaudās dievības kā noteiktas aktīvas tapšanas izpratne. Viņam Dievs vispirms ir tīrā esamības (posse) iespēja vai, kā viņš pats runā, tapšanas iespēja (posse fieri). Šī nepārtrauktā aktīvā iespēja piepilda dievišķās esamības stihiju, bet dievišķā esamība viņam nozīmē tikai possest, t.i., kā posse est, kā tas, kas vienlaikus ir gan esamība, gan aktīva esamības iespēja. Par esamību kā iespēju Nikolajs ir sarakstījis veselu traktātu ar nosaukumu „De possest”. Tajā viņš, neapšaubāmi, izpaužas kā XVII gs. matemātiskās analīzes priekšvēstnesis, t.i., priekšvēstnesis mācībai par bezgalīgi mazajiem lielumiem un robežu. XVII gs. matemātiķiem bezgalīgi mazais lielums nav kaut kāda nedalāma figūriņa kā Dēmokrita atomi, bet, kā tajā laikā sāka mācīt, lielums, kas var kļūt mazāks par jebkuru doto lielumu, bezgalīgi traucoties uz nulli, tomēr nekad par nulli nepārvēršoties. Neoplatonisma ietekmē kristietības filosofijas jēdzienus pārstrādāja mācībā par Dievu kā esamības maksimumu, kas stāv pāri pretstatiem, kuros aprobežotais prāts domā dabas lieta. Dievā sakrīt visi pretstati (coincidentia oppositorum): galīgā un bezgalīgā, mazākā un lielākā, vienīgā un daudzā utt. pretstats. Nikolaja Dievs ir vai nu visu viņa bezgalīgo tapšanu summas robeža un tad viņš, acīmredzot, ir absolūtais integrālis, vai arī viņš ir ikviena atsevišķā vissīkākā pārvērtība, taču aplūkota tās robežā, un tad viņš ir absolūtais diferenciālis. Strukturāli matemātisko metodi Kūzas Nikolajs saprot arīģeometriski. Labi zināms, kaģeometrisms ir iemīļotākāīstenības atainošanas forma Renesanses estētikā, taču Atdzimšanasģeometrismu Kūzas Nikolajs pārsteidzoši un dialektiski apvieno ar Renesansi raksturojošajām bezgalības slāpēm. Apskatīsim visparastāko trijstūri. Nostiprinājuši tā pamatu noteiktā vietā, bezgalīgi attālināsim virsotni. Atkarībā no trijstūra virsotnes tuvošanās bezgalīgi attālinātam punktam tās leņķis kļūs aizvien šaurāks un šaurāks. Kad sasniegsim bezgalīgi attālinātu punktu, divas trijstūra virsotnes leņķi veidojošās sānu malas sakritīs vienā taisnā līnijā. Tātad, turpināts bezgalībā, galējā atstatumā trijstūris pārvēršas taisnā līnijā. Pievērsīsim uzmanību aplim, kam ir galīgs rādiuss un piemīt galīgs, fiziski pilnībā ieraugāms riņķa līnijas garums. Taču, lūk, sākam iztēloties apļa rādiusu aizvien vairāk un vairāk pagarināmies. Atbilstoši rādiusa pagarinājumam apļa aploce aizvien vairāk un vairāk izlieksies. Kad apļa rādiuss kļūs bezgalīgi liels, aploce pārvērtīsies par taisnu līniju. Tā Kūzas Nikolajs pierāda, ka bezgalībā taisna līnija, trijstūris, aplis, lode sakrīt nedalāmā tāpatībā. Tam veltītas ģeniālas lappuses traktātā „Par izglītoto neziņu”. Šīs dialektiskās Kūzas Nikolaja konstrukcijas uzskatāmi ilustrē divas galvenās Renesanses estētiskās tendences - visu pasaulē esošo uztvertģeometriski un visu pasaulē esošo redzēt aizejam bezgalīgā tālē. Gan viens, gan otrs pauž Renesanses cilvēciskās personības tendenci noteikti domāt strukturāli, matemātiski un pat ģeometriski. Šis priekšstats nevis sasaista cilvēcisko personību, bet, gluži otrādi, vēlas to apstiprināt, atraisīt tās dabisko vēlmi bezgalīgi meklēt, bezgalīgi tiekties vienmēr pēc jaunā, būt nemitīgā tapšanā - tas ir vistīrākais neoplatonisms. Kūzieša mācībā ir skaidri izteikts un pat viņa visskeptiskāk noskaņotojos lasītājos nekādas šaubas neizsauc Nikolaja spriedums, ka dabisko skaitļu sistēmā pārejot no viena galīga skaitļa pie otra nekur nevar apstāties. Katrs galīgais skaitlis no dabisko skaitļu rindas iespējams tikai tad, ja ir lielāks skaitlis, lielāks kaut vai par vieninieku. Taču, turpinot šādi virzīties no viena skaitļa pie otra, tūlīt pārliecināmies, ka eksistē bezgalīgais skaitlis, kuru nevar iegūt vienam vai otram daudzumam, lai cik liels tas būtu, vēl pievienojot vieninieku. Bezgalīgais skaitlis apziņā parādās obligāta kvalitatīva lēciena ceļā, un šo bezgalību nevaram nedz palielināt, nedz samazināt, nedz reizināt, nedz dalīt. Bezgalība plus viens vienalga ir bezgalība. Bezgalība mīnus viens arī ir bezgalība. Bezgalība, reizināta ar jebkuru galīgu skaitli, paliek vien tā pati bezgalība. Un tās dalījums ar to vai citu skaitli rezultātā dod to pašu bezgalību. Tātad eksistē absolūtais maksimums, kas nemainās nekādu galīgu operāciju ietekmē. Taču, būdams šādā nozīmē nedalāms, tas tieši tāpat ir absolūtais minimums.Absolūtais maksimums un absolūtais minimums ir viens un tas pats. Šie Kūzas Nikolaja spriedumi ir tik vienkārši un acīmredzami, ka neviens mūsdienu matemātiķis ar tā superprecīzajām metodēm nespēj neko iebilst pret Kūzas Nikolaja mācību par bezgalību. Radītāja absolūtās personības eksistence, un tas, ka radītājs rada pasauli, ir veca unīsta viduslaiku ortodoksija. Bet, lūk, interesanti, ka Nikolajs šo dievišķo radīšanu koncipē kā pavisam parastu un gluži cilvēcisku mākslinieka darbības veidu. Viņš raksta (Par izgl. nez., II 13): „Dievs, radot pasauli, lietoja aritmētiku,ģeometriju, mūziku un astronomiju, visas mākslas, kuras, pētot lietu, elementu un kustību attiecības lietojam arī mēs.” Šo vispārējo tēzi par pasaules radīšanu Nikolajs tālāk detalizēti izskaidro. Izrādās, aritmētika šeit bija nepieciešama tādēļ, lai piešķirtu pasaulei veselumu.Ģeometrija piešķīra lietām gan noturīgas, gan kustīgas formas. Ar mūziku viņš izprot antīko un viduslaiku mācību par zemes,ūdens, gaisa un uguns sfēru harmoniju. Šādā nozīmē tieši kosmiskās mūzikas dēļ katrs elements saglabā savu identitāti un netransformējas citā, vienlaikus tam, ka visi elementi pasaulē ir nepārprotami saistīti to savstarpējās attiecībās. Visbeidzot, Dievs tikai astronomijas ietvaros varēja radīt pasauli kā Zemei atbilstošu nesagraujamu debessķermeņu kustības sistēmu. Traktāta „Par izglītoto neziņu” tekstā atrodams apgalvojums, kas jau ir pavisam riskants no viduslaiku ortodoksijas viedokļa, proti, ka Dieva attiecības ar pasauli līdzinās divu pretējo elementu - uguns un zemes - attiecībām. Uguns visuapgaismo, visu sasilda, visam piešķir iespēju izzināt vai tikt izzinātam, visam būt un dzīvot. No otras puses, uguns visu aprij un iznīcina līdzīgi tam kā, būdama to princips un radītāja, t.i., bezgalīgi varens to modelis, absolūtā dievišķās būtnes bezgalība savā virsprāta gaismā absorbē visus atsevišķos apgaismotos priekšmetus. Viens no visbūtiskākajiem Nikolaja filosofiskās estētikas aspektiem ir natūrfilosofijas un dabaszinātņu vispārējā konjekturāli eksperimentālā metode. Latīņu vārds „konjektūra”, pēc viņa domām, norāda uz tiem „pieļāvumiem” vai „minējumiem”, kas, ja ne vārda „loģiski” ārpuslaika nozīmē, tad vismaz noteiktu laika sprīdi kalpo kā darba hipotēzes atbilstošo empīrisko materiālu atlasei un vispārinājumam. Šajā situācijā pirmo reizi uz estētikas un mitoloģijas fona un vispārējās bezgalības teorijas fona tiek izvirzīta nepieciešamība pēcīpašas zinātniskas loģikas. Nikolajs izteica priekšlikumus novecojušā Jūlija kalendāra reformai, kas pēc viņanāves tika realizēta. Viņš pirmais radīja Centrālās un Austrumeiropasģeogrāfisko karti. Viņš skaitīja laiku ar tekošaūdens daudzuma mērījumu palīdzību. Viņš pētīja pulsu un elpošanas biežumu. Viņš vēroja un skaitļoja ķermeņu krišanas parādību. Turklāt no savas mācības par absolūto bezgalību viņš izdarīja tiešus secinājumus arī par pasaules bezgalību laikā un telpā, kas, jādomā, vāji harmonēja ar viņa baznīcas ortodoksiju. Savam laikam jauns bija viņa matemātiskais Sv. Trīsvienības pierādījums. Kritizēja racionālo pretstatījumu ierobežotību, akcentēja matemātikas jēdzienu metodoloģisko nozīmi dabas izzināšanā, anticipēja vēlāk izstrādāto bezgalīgi mazo lielumu jēdzienu, izvirzīja jautājumu par robežām, kādās pretrunas likums izmantojams matemātiskajā izziņā u.tml. Savus uzskatus pats definēja kā "Dievs it visā un viss Dievā". Astronomijā veica Saules plankumu novērojumus, izvirzīja hipotēzes, ka tā kā debesu ķermeņi, visticamāk, ir no tās pašas matērijas kā Zeme, uz tiem varētu būt dzīvība, kā arī to, ka Visums ir bezgalīgs un tam, iespējams, nemaz nav viena konkrēta centra. Sarakstījis vairākus spožus darbus matemātikā, tai skaitā "Par apļa kvadratūru" (De quadratura circuli, 1445.) un "Par taišņu un līkņu attiecībām" (De recti ac curvi commensuratione, 1449.). Fizikā 1451. gadā izgudrojis izkliedētājlēcu brillēm un veicis citus pētījumus.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 221. lpp.
• Rubenis Andris. Renesanses filosofiski maģiskais reālisms. - Zvaigzne ABC: Rīga, - 213 lpp., ISBN 9789984406480

• Introducing Nicholas of Cusa: A Guide to a Renaissance Man. / Bellitto, Christopher ed. - Paulist Press, 2004
• Nicholas of Cusa: Selected Spiritual Writings. / Bond, H. Lawrence ed. - Paulist Press, 2002, ISBN 0809136988
• Complete philosophical and theological treatises of Nicholas of Cusa (2 vols) / Hopkins, Jasper ed. - A.J. Banning Press: Minneapolis, 2001
• Nicholas of Cusa. Writings on Church and Reform. / Izbicki, Thomas M. ed. - Harvard University Press: Cambridge, Mass, 2008
• Miller F. Lee. Reading Cusanus: Metaphor and Dialectic in a Conjectural Universe. - Catholic University of America Press: Washington, DC, 2003, ISBN 0-8132-1098-4
• Nicholas of Cusa: A Medieval Thinker for the Modern Age. / Yamaki, Kazuhiko ed. - Routledge, 2001

• Wilhelm Baum. Nikolaus Cusanus in Tirol. Das Wirken des Philosophen und Reformators als Fürstbischof von Brixen. - Athesia: Bozen, 1983, ISBN 88-7014-298-1
• Anton Lübke. Nikolaus von Kues. Kirchenfürst zwischen Mittelalter und Neuzeit. - Callwey: München, 1968
• Erich Meuthen. Die letzten Jahre des Nikolaus von Kues. Biographische Untersuchungen nach neuen Quellen. - Westdeutscher Verlag: Köln und Opladen, 1958
• Erich Meuthen. Nikolaus von Kues 1401–1464. Skizze einer Biographie. - Aschendorff: Münster, 1992, ISBN 978-3-402-03492-7
• Kurt Flasch. Nikolaus von Kues. Geschichte einer Entwicklung. - Klostermann: Frankfurt am Main, 2008, ISBN 978-3-465-04059-0
• Klaus Jacobi. Die Methode der cusanischen Philosophie. - Alber: Freiburg und München, 1969
• Nikolaus von Kues. Einführung in sein philosophisches Denken. / Klaus Jacobi Hrsg. - Alber: Freiburg und München, 1979, ISBN 3-495-47242-8
• Thomas Leinkauf. Nicolaus Cusanus. Eine Einführung. - Aschendorff: Münster, 2006, ISBN 3-402-03171-X
• Stephan Meier-Oeser. Die Präsenz des Vergessenen. Zur Rezeption der Philosophie des Nicolaus Cusanus vom 15. bis zum 18. Jahrhundert. - Aschendorff: Münster, 1989, ISBN 3-402-03160-4
• Hans Gerhard Senger. Ludus sapientiae. Studien zum Werk und zur Wirkungsgeschichte des Nikolaus von Kues. - Brill: Leiden, 2002, ISBN 90-04-12081-5
• Norbert Winkler. Nikolaus von Kues zur Einführung. - Junius: Hamburg, 2009, ISBN 3-88506-339-5

Resursi internetā par šo tēmu

• Losevs A.F. Renesanses estētika.

• Nikolaus Cusanus. Opera.
• Nikolaus Cusanus - Bibliotheca Augustana
• Nikolaus Cusanus. De Visione Dei.
• Nikolaus Cusanus. De docta ignorantia.
• Nikolaus Cusanus. De concordantia catholica libri tres.

• Nicholas of Cusa - Catholic Encyclopedia
• Cusanus Nicolaus (Nicolas of Cusa) - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Nicholas of Cusa - MacTutor biography
• Nicholas of Cusa biography (.pdf)
• David J. Deleonardis. Ethical Implications of Unity and the Divine in Nicholas of Cusa.
• American Cusanus Society

• Nikolaus von Kues - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
• Nikolaus Cusanus Haus
• Prof. Dr. Peter Zahn. Nikolaus von Kues.
• Literatur von und über Nikolaus von Kues im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
• Deutsche Cusanus Gesellschaft
• Institut für Cusanus-Forschung - Universität Trier
• Werke von Nikolaus von Kues bei Zeno.org

• Николай Кузанский. // Можейко М. А. История философии.
• Муравьев А.Н. Философствование эпохи Возрождения: Николай Кузанский (лекция 17)
• Перевезенцев С.В. Николай Кузанский.
• Тажуризина З. А. Николай из Кузы.
• Николай Кузанский - Философская библиотека Ренессанса.
• Николай Кузанский. Сочинения в двух томах.
• Николай Кузанский. О вершине созерцания.
• Николай Кузанский. О возможности-бытии.
• Николай Кузанский. О Видении Бога.
• Письмо Николая Кузанского от 1453 г. к аббату и братьям в Тегернзее, написанное по поводу таинственной теологии Дионисия Ареопагита.
• Николай Кузанский. Об учёном незнании.