Atšķirības starp "Renesanse" versijām
m |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Renesanse''' ("atdzimšana") - antīko zinātņu un mākslu atdzimšanas vilnis Rietumeiropā XIII-XVI gs., kas notika nevis vienā, bet visās valstīs, un katra valsts individuāli pārdzīvoja | + | '''Renesanse''' (fr. "atdzimšana") - antīko zinātņu un mākslu atdzimšanas vilnis Rietumeiropā XIII-XVI gs., kas notika nevis vienā, bet visās valstīs, un katra valsts individuāli pārdzīvoja tās īpašo ''Renesansi'' - gan hronoloģiski, gan saturiski. Bija, piemēram, ''itāļu Renesanse'' un bija ''Ziemeļu Renesanse''. Viennozīmīgas un vispārpieņemtas šī procesa definīcijas nav. Jebkurš ''Renesanses'' tradicionālais raksturojums ir šablonisks un vienpusīgs, pilns ar nekritiskiem aizspriedumiem. Piemēram, neskaidrs ir jau tas, no kāda aspekta ''Renesansē'' tika "atjaunots antīkais", un pārāk nekonkrēta ir tēze, ka brīdī, kad Atdzimšanas laikmeta cilvēks noraidīja viduslaiku pamatu, antīkais bija kā zeme zem kājām, jo antīkajā mantojumā bez pasaulīgā bija arī ļoti daudz sakrālā, bet Atdzimšanas laika cilvēks dažā ziņā patiešām attālinājās no viduslaikiem, tomēr citā ziņā nepavisam neattālinājās. Bieži literatūrā tiek uzsvērts, ka ''Renesanse'' pretstatā viduslaiku kultūrai bija laicīga kultūra un pasaules uzskats, kas balstījās vienīgi uz cilvēka pasaulīgajām tieksmēm. No vienas puses, patiesi neviens cits Eiropas kultūras laikmets nav bijis piesātināts ar tik lielu pret baznīcu vērstu darbu un atsevišķu izteikumu daudzumu. Taču, ja nopietni ņem vērā to, kas tajā laikā rakstīts un domāts, tad izrādās, ka ''Renesanse'' nepavisam nebija gluži laicīgs pasaules uzskats. Atdzimšanas laika cilvēki pārsteidzošā kārtā spēja apvienot cēlākās, visgarīgākās, bieži vien platoniskas un neoplatoniskas idejas ar tik dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu, jautru un rotaļīgu garastāvokli, ko citādi kā par pasaulīgu vai pat vulgāru nenosauksi. Piemēram, [[Platona akadēmija Florencē]] harmoniski apvienoja neoplatonismu ar ideju bezrūpīgo, plašo un reizēm rotaļīgo noskaņojumu. Ja Renesansi izprot šauri pasaulīgā nozīmē, nav saprotams ne tikai tas, kā jāraksturo kardināls Kūzas Nikolajs, bet arī, kā jāvērtē Dižrenesanses traģiskie motīvi un kā saprast Džordāno Bruno, kurš par spīti savai pret baznīcu vērstajai nostājai (par to viņš tika sodīts) pavisam noteikti bija noskaņots cēli un garīgi, turklāt tieši un burtiski balstījās uz neoplatonismu. Pie tam visas vadošās Renesanses personas saglabāja ciešas saites ar katolisko baznīcu (daudzi Atdzimšanas estētiķi, kā zināms, bija katoļu baznīcas garīdznieki), savukārt [[protestantisms]] bija gan atkrišana no Baznīcas un pāvesta varas, gan ar savu skaistā un dzīvespriecīgā noliegumu sava veida "antirenesanse". Visai pavirša ir arī Atdzimšanas reducēšana uz cilvēka personības vai indivīda izvirzīšanos, uz kaut kādu progresīvu tendenci, uz humānismu un pat reālismu iepretim viduslaiku sastingumam. Šādi raksturojumi, protams, ir pareizi un neapstrīdami. Taču reti kuram ir skaidrība par to, kas, piemēram, ir [[humānisms]] vai kas ir reālisms. Reālismam taču ir neskaitāmi daudz paveidu. Kurš viduslaiku rakstnieks vai mākslinieks, pat ja pievērsās vienīgi reliģiskai tematikai, neuzskatīja sevi par īstu un patiesu reālistu? ''Renesansei'' parasti pieskaita arī tādas parādības kā [[Koperniks Nikolajs|Kopernika]] heliocentrisko sistēmu vai [[Bruno Džordano|Bruno]] mācību par pasauļu bezgalību. Taču tad rodas būtiska pretrunas: ja ''Renesansi'' saprot kā cilvēka personības izvirzīšanos priekšplānā, tad tomēr jāatceras, ka Koperniks un Bruno mūsu planētu pārvērta par nenozīmīgu smilšu graudiņu bezgalīgajā Visumā, tātad cilvēciskā personība, kas apdzīvo šo „smilšu graudiņu”, kļuva pilnīgi nenozīmīga. Protams, ja to apskata vien terminoloģiski, nekas netraucē Kopernika un Bruno astronomiju vai [[Galilejs Galileo|Galileja]] un [[Keplers Johanness|Keplera]] mehāniku uzlūkot par ''Renesansi''. Taču tādā gadījumā ne [[Nikolajs no Kūzas|Kūzas Nikolajs]], nedz [[Fičīno Marsilio|Marsilio Fičīno]], nedz Piko della Mirandola, nedz Lorenco Valla vairs nebūs pieskaitāmi ''Renesansei'' un Dantes laikmetu nevarēs dēvēt par protorenesansi. Iespējams gan vienu, gan otru saukt par Renesansi, taču tad ''Renesanse'' acīmredzot vairs neizskatīsies kā laikmets, kurā vētraini attīstītās patstāvīga cilvēka personība. Līdz ar to ''Renesanse'' jāsaprot ne tikai kā cilvēka individuālā pašapliecinājuma stihija, kas virzīta pret viduslaikiem raksturīgo pārpasaulīgās dievišķās personas absolutizāciju, bet kopsakarā ar šī individuālisma paškritiku. Privātā uzņēmējdarbība Renesanses laikmetā, pietiekami sašūpojot feodālās attiecības, vēl nebija nonākusi pie absolūta individuālisma, taču jau būvēja kultūru uz atsevišķas cilvēciskās personības neatkarības gan no viduslaiku absolūtā personālisma, gan arī no antīkā kosmoloģisma pamata, turklāt brīva no tai sekojošā metafiziski attīstītā subjektīvisma. Atdzimšanas kultūras modelis balstās uz antīko un viduslaiku absolūto vērtību pārvēršanu par pašpietiekamam vērojumam pakļautu klātesamību, kas spēj atbrīvot cilvēka personību patvaļīgam un pilnīgi patstāvīgam pašapliecinājumam. Antīkā mitoloģija un viduslaiku teoloģija, pašas par sevi paliekot neskartas, Renesanses laikmetā tiek izmantotas to subjektīvās klātbūtnes apjomā un loģiskas vai estētiskas savrupināmības aspektā. ''Renesanse'' bija kā estētiskas uztveres laikmets, kā cēlā gara laikmets, kas ar vislielāko cieņu izturas gan pret antīko mantojumu, gan pret viduslaikiem, lai arī neuzskata to atzīšanu pēc būtības par obligātu, turklāt ar visdziļāko cieņu izturas pret eksaktajām zinātnēm un pat pret materiālismu, taču bez tam piemītošā „necilvēciskā” mehāniskuma pielūgsmes, kas tik bieži parādījās pēcrenesanses attīstības periodos. Atdzimšanas darbinieki, kurus parasti piemin kā humānistus, gandrīz vienmēr ir konsekventi platoniķi, taču ar liberāli individuālistiskiem un brīvdomīgiem secinājumiem zinātnē, morālē un sabiedriski politiskajā teorijā, turklāt bieži ar antiklerikāliem uzskatiem, taču priekšplānā izvirzot agrīnās kristietības vienkāršību. |
| − | Iespējams, visspilgtākais Atdzimšanas sadzīves tips bija jautrā un vieglprātīgā, dziļā un mākslinieciski skaisti izpaustā kopdzīvošana, par ko mums vēsta [[Florences Platona akadēmija]]s XV gs. beigu dokumenti. Tajos pieminēti turnīri, balles, karnevāli, svinīgas iebraukšanas, dzīres un ikdienišķa vasarīga laika pavadīšana, vasarnīcu dzīve, ziedu, dzejoļu un madrigālu apmaiņas dažādie jaukumi, nepiespiestība un grācija kā ikdienas dzīvē, tā zinātnē, daiļrunībā un mākslā vispār, sarakste, pastaigas, mīlas pilna draudzība, artistiska itāļu, grieķu, latīņu un citu valodu pārvaldīšana, domas skaistuma dievināšana un aizraušanās kā ar reliģiju, tā arī ar visu laiku un tautu | + | Iespējams, visspilgtākais Atdzimšanas sadzīves tips bija jautrā un vieglprātīgā, dziļā un mākslinieciski skaisti izpaustā kopdzīvošana, par ko mums vēsta [[Florences Platona akadēmija]]s XV gs. beigu dokumenti. Tajos pieminēti turnīri, balles, karnevāli, svinīgas iebraukšanas, dzīres un ikdienišķa vasarīga laika pavadīšana, vasarnīcu dzīve, ziedu, dzejoļu un madrigālu apmaiņas dažādie jaukumi, nepiespiestība un grācija kā ikdienas dzīvē, tā zinātnē, daiļrunībā un mākslā vispār, sarakste, pastaigas, mīlas pilna draudzība, artistiska itāļu, grieķu, latīņu un citu valodu pārvaldīšana, domas skaistuma dievināšana un aizraušanās kā ar reliģiju, tā arī ar visu laiku un tautu literatūru. Par citu un arī svarīgu tieši Atdzimšanas, turklāt pārsvarā platoniskas sadzīves piemēru var kalpot Baltazara Kastiljones traktāts „Galminieks” (1514-1518), kurā ilustrētas tā laika labi audzinātam cilvēkam nepieciešamās īpašības: prasme skaisti paukoties, graciozi jāt ar zirgu, prasmīgi dejot, vienmēr patīkami un laipni runāt un pat kā oratoram mācēt izsmalcināti uzrunāt citus, apieties ar mūzikas instrumentiem, nekad nebūt samākslotam, vienmēr vienkāršam un nepiespiestam, līdz dvēseles dziļumiem laicīgam un dvēseles dziļumos ticīgam. Šis traktāts beidzas ar panegiriku Amoram, visu labumu un visu baudu devējam, ieskaitot dvēseles glābiņu, ar panegiriku, protams, tīri platoniskā stilā. Arī šeit, ne mazāk kā florenciešiem, notiek pilnīga neoplatonisma un humānisma, reliģiskās ticības (reizē ar mācību par dvēseles glābiņu) un absolūti pasaulīga dzīves apliecinājuma, kā arī vistīrākās platonisma estētikas un jebkādu iespējamo laicīgo izdaiļojumu un pasaulīgo dzīves vērtību, turklāt spoži pasaulīgo dzīves vērtību pilnīga saplūsme. Vienlaikus ar pieminēto Atdzimšanas sabiedrību no apakšas līdz augšai apņēma alķīmijas, astroloģijas un jebkādas maģijas sadzīves prakse, kas nebija neizglītotības rezultāts, bet joprojām tās pašas individuālās slāpes aptvert noslēpumainos dabas spēkus. Astroloģija vismaz savā ziņā bija attīstības posms vai virziens zinātnē. Taču, neskatoties uz zinātni, ''Renesanse'' ir visai bagāta ar neskaitāmām māņticībām, kas pilnīgi noteikti aptvēra visus sabiedrības slāņus, ieskaitot zinātniekus un filosofus, nerunājot par valdniekiem un politiķiem. ''Renesanses'' laikā zīlēja ar līķiem, apvārdoja ielasmeitas, gatavoja mīlas dzērienus, izsauca dēmonus, ēku pamatu likšanā veica maģiskas darbības, nodarbojās ar fiziognomiku un hiromantiju, meta jūrā krucifiksus ar šausminošiem lāstiem Dievam un ieraka zemē ēzeļus, lai izsauktu lietu sausuma laikā. Masveidā ticēja spokiem, ļaunai acij un visdažādākajiem lāstiem, ticēja melnajiem jātniekiem, kas it kā grasās iznīcināt Florenci tās grēku dēļ, taču kurus atvairīja taisna cilvēka vārdošana; apbūra bērnus, dzīvniekus un dārzu augļus. Ticēja, ka sievietes pārojas ar nešķīstajiem gariem un ir burves, lai arī reizumis labas. Ielasmeitas vīriešu pievilināšanai izmantoja visdažādākās dziras, kuru sastāvā bija mirušo mati, galvaskausi, ribas, zobi un acis, cilvēka āda, bērna naba, zābaku zoles un drēbju gabali, kas iegūti no kapiem, un pat no kapsētas izrakta līķu gaļa, kuru tās nemanāmi deva apēst saviem mīlniekiem. No vaska vai darvas izgatavotas figūriņas, lai iedarbotos uz tiem, kurus šīs figūriņas attēloja, ar zināmiem piedziedājumiem caurdūra, šādi atriebās arī pareģiem par viņu pareģojumiem. Gan franču fabulās, gan vācu švankos, kā arī ''Renesanses'' laika novelēs kopumā redzamais kultūras pilsētas tips ir naturālistiski bagātīgi ieskicēts, no progresējošiem plebejiskiem apakšslāņiem nākošs uzņēmīgs un ar caursišanas spēju apveltīts varonis, kas pauž dziļi satīrisku saturu un tā laika sociālo čūlu kritiku, it īpaši vēršoties pret garīdzniecības patvaļu un morālo izlaidību. Lai arī ateisms nav ''Renesanses'' ideja, toties visīstākā tās ideja bija antiklerikālisms, un šī tendence, protams, sakņojas to laiku sadzīvē un ir atrodama pārsteidzoši daudzos literatūras darbos. Mainījās sadzīviskie tipi, parādījās jauni, kas pilni ar viltību, neuzticību, neticamu atriebību un cietsirdību, avantūrismu un jebkādu kaislību uzvirmojumu līdz pat negaidītai slepkavībai. Tā bija amorāla un priekšmetiskajā saturā dzīvnieciska uzvedība, taču tai piemita pašpietiekamas nozīmības īpašības, tai piemita neparasts krāšņums un izteiksmība un kaut kāda, izsakoties Kanta vārdiem, neticama mērķtiecība bez jebkāda mērķa. Dažādu kaislību, patvaļas un izlaidības trakums Atdzimšanas Itālijā sasniedz neticamus apmērus. Garīdznieki uztur gaļas veikalus, krogus, spēļu un publiskos namus, kādēļ ne reizi vien nākas izdot dekrētus, kas aizliedz baznīcas kalpiem „naudas dēļ kļūt par prostitūtu savedējiem jeb suteneriem”, taču viss velti. Mūķenes lasa „Dekameronu” un nododas orģijām, bet netīrās notekās tiek atrasti bērnu skeleti - šo orģiju sekas. Tā laika rakstnieki reizēm salīdzina klosterus ar bandītu mitekļiem, reizēm ar publiskajiem namiem. Tūkstošiem mūku un mūķeņu dzīvo ārpus klosteru sienām. Baznīcās dzer un dzīro, brīnumdarītāju svētbilžu priekšā, kā solīts, tiek izkarināti šo svētbilžu izdziedināto cilvēku dzimumorgānu attēli. Bieži politisku iemeslu dēļ augstākajos garīdzniecības amatos par kardināliem un bīskapiem tiek iecelti nepilngadīgi bērni. Saprotams, šādas iecelšanas kopā ar visiem zināmajiem simonijas, korupcijas, amorālisma un augstākās garīdzniecības nepārprotamas noziedzības gadījumiem ļoti veicināja baznīcas autoritātes kritumu. Partiju iekšējās pretrunas un cīņa dažādās Itālijas pilsētās, kas ilga visu Atdzimšanas laikmetu un izvirzīja spēcīgas personības, kas vienā vai otrā veidā apliecināja savu neierobežoto varu, izcēlās ar nežēlīgu cietsirdību un ārprātīgu negantību. Florences vēsture XIII - XIV gadsimtā ir pārpildīta ar šo mežonīgo un žēlastību nepazīstošo cīņu. Nāvessodi, slepkavības, izsūtīšanas, grautiņi, spīdzināšanas, sazvērestības, dedzināšanas, laupīšanas nemitīgi seko cita citai. Uzvarētāji izrēķinās ar zaudētājiem, lai dažus gadus vēlāk paši kļūtu par citu uzvarētāju upuriem. |
| − | literatūru. Par citu un arī svarīgu tieši Atdzimšanas, turklāt pārsvarā platoniskas sadzīves piemēru var kalpot Baltazara Kastiljones traktāts „Galminieks” (1514 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 3. novembris, plkst. 09.59
Renesanse (fr. "atdzimšana") - antīko zinātņu un mākslu atdzimšanas vilnis Rietumeiropā XIII-XVI gs., kas notika nevis vienā, bet visās valstīs, un katra valsts individuāli pārdzīvoja tās īpašo Renesansi - gan hronoloģiski, gan saturiski. Bija, piemēram, itāļu Renesanse un bija Ziemeļu Renesanse. Viennozīmīgas un vispārpieņemtas šī procesa definīcijas nav. Jebkurš Renesanses tradicionālais raksturojums ir šablonisks un vienpusīgs, pilns ar nekritiskiem aizspriedumiem. Piemēram, neskaidrs ir jau tas, no kāda aspekta Renesansē tika "atjaunots antīkais", un pārāk nekonkrēta ir tēze, ka brīdī, kad Atdzimšanas laikmeta cilvēks noraidīja viduslaiku pamatu, antīkais bija kā zeme zem kājām, jo antīkajā mantojumā bez pasaulīgā bija arī ļoti daudz sakrālā, bet Atdzimšanas laika cilvēks dažā ziņā patiešām attālinājās no viduslaikiem, tomēr citā ziņā nepavisam neattālinājās. Bieži literatūrā tiek uzsvērts, ka Renesanse pretstatā viduslaiku kultūrai bija laicīga kultūra un pasaules uzskats, kas balstījās vienīgi uz cilvēka pasaulīgajām tieksmēm. No vienas puses, patiesi neviens cits Eiropas kultūras laikmets nav bijis piesātināts ar tik lielu pret baznīcu vērstu darbu un atsevišķu izteikumu daudzumu. Taču, ja nopietni ņem vērā to, kas tajā laikā rakstīts un domāts, tad izrādās, ka Renesanse nepavisam nebija gluži laicīgs pasaules uzskats. Atdzimšanas laika cilvēki pārsteidzošā kārtā spēja apvienot cēlākās, visgarīgākās, bieži vien platoniskas un neoplatoniskas idejas ar tik dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu, jautru un rotaļīgu garastāvokli, ko citādi kā par pasaulīgu vai pat vulgāru nenosauksi. Piemēram, Platona akadēmija Florencē harmoniski apvienoja neoplatonismu ar ideju bezrūpīgo, plašo un reizēm rotaļīgo noskaņojumu. Ja Renesansi izprot šauri pasaulīgā nozīmē, nav saprotams ne tikai tas, kā jāraksturo kardināls Kūzas Nikolajs, bet arī, kā jāvērtē Dižrenesanses traģiskie motīvi un kā saprast Džordāno Bruno, kurš par spīti savai pret baznīcu vērstajai nostājai (par to viņš tika sodīts) pavisam noteikti bija noskaņots cēli un garīgi, turklāt tieši un burtiski balstījās uz neoplatonismu. Pie tam visas vadošās Renesanses personas saglabāja ciešas saites ar katolisko baznīcu (daudzi Atdzimšanas estētiķi, kā zināms, bija katoļu baznīcas garīdznieki), savukārt protestantisms bija gan atkrišana no Baznīcas un pāvesta varas, gan ar savu skaistā un dzīvespriecīgā noliegumu sava veida "antirenesanse". Visai pavirša ir arī Atdzimšanas reducēšana uz cilvēka personības vai indivīda izvirzīšanos, uz kaut kādu progresīvu tendenci, uz humānismu un pat reālismu iepretim viduslaiku sastingumam. Šādi raksturojumi, protams, ir pareizi un neapstrīdami. Taču reti kuram ir skaidrība par to, kas, piemēram, ir humānisms vai kas ir reālisms. Reālismam taču ir neskaitāmi daudz paveidu. Kurš viduslaiku rakstnieks vai mākslinieks, pat ja pievērsās vienīgi reliģiskai tematikai, neuzskatīja sevi par īstu un patiesu reālistu? Renesansei parasti pieskaita arī tādas parādības kā Kopernika heliocentrisko sistēmu vai Bruno mācību par pasauļu bezgalību. Taču tad rodas būtiska pretrunas: ja Renesansi saprot kā cilvēka personības izvirzīšanos priekšplānā, tad tomēr jāatceras, ka Koperniks un Bruno mūsu planētu pārvērta par nenozīmīgu smilšu graudiņu bezgalīgajā Visumā, tātad cilvēciskā personība, kas apdzīvo šo „smilšu graudiņu”, kļuva pilnīgi nenozīmīga. Protams, ja to apskata vien terminoloģiski, nekas netraucē Kopernika un Bruno astronomiju vai Galileja un Keplera mehāniku uzlūkot par Renesansi. Taču tādā gadījumā ne Kūzas Nikolajs, nedz Marsilio Fičīno, nedz Piko della Mirandola, nedz Lorenco Valla vairs nebūs pieskaitāmi Renesansei un Dantes laikmetu nevarēs dēvēt par protorenesansi. Iespējams gan vienu, gan otru saukt par Renesansi, taču tad Renesanse acīmredzot vairs neizskatīsies kā laikmets, kurā vētraini attīstītās patstāvīga cilvēka personība. Līdz ar to Renesanse jāsaprot ne tikai kā cilvēka individuālā pašapliecinājuma stihija, kas virzīta pret viduslaikiem raksturīgo pārpasaulīgās dievišķās personas absolutizāciju, bet kopsakarā ar šī individuālisma paškritiku. Privātā uzņēmējdarbība Renesanses laikmetā, pietiekami sašūpojot feodālās attiecības, vēl nebija nonākusi pie absolūta individuālisma, taču jau būvēja kultūru uz atsevišķas cilvēciskās personības neatkarības gan no viduslaiku absolūtā personālisma, gan arī no antīkā kosmoloģisma pamata, turklāt brīva no tai sekojošā metafiziski attīstītā subjektīvisma. Atdzimšanas kultūras modelis balstās uz antīko un viduslaiku absolūto vērtību pārvēršanu par pašpietiekamam vērojumam pakļautu klātesamību, kas spēj atbrīvot cilvēka personību patvaļīgam un pilnīgi patstāvīgam pašapliecinājumam. Antīkā mitoloģija un viduslaiku teoloģija, pašas par sevi paliekot neskartas, Renesanses laikmetā tiek izmantotas to subjektīvās klātbūtnes apjomā un loģiskas vai estētiskas savrupināmības aspektā. Renesanse bija kā estētiskas uztveres laikmets, kā cēlā gara laikmets, kas ar vislielāko cieņu izturas gan pret antīko mantojumu, gan pret viduslaikiem, lai arī neuzskata to atzīšanu pēc būtības par obligātu, turklāt ar visdziļāko cieņu izturas pret eksaktajām zinātnēm un pat pret materiālismu, taču bez tam piemītošā „necilvēciskā” mehāniskuma pielūgsmes, kas tik bieži parādījās pēcrenesanses attīstības periodos. Atdzimšanas darbinieki, kurus parasti piemin kā humānistus, gandrīz vienmēr ir konsekventi platoniķi, taču ar liberāli individuālistiskiem un brīvdomīgiem secinājumiem zinātnē, morālē un sabiedriski politiskajā teorijā, turklāt bieži ar antiklerikāliem uzskatiem, taču priekšplānā izvirzot agrīnās kristietības vienkāršību.
Iespējams, visspilgtākais Atdzimšanas sadzīves tips bija jautrā un vieglprātīgā, dziļā un mākslinieciski skaisti izpaustā kopdzīvošana, par ko mums vēsta Florences Platona akadēmijas XV gs. beigu dokumenti. Tajos pieminēti turnīri, balles, karnevāli, svinīgas iebraukšanas, dzīres un ikdienišķa vasarīga laika pavadīšana, vasarnīcu dzīve, ziedu, dzejoļu un madrigālu apmaiņas dažādie jaukumi, nepiespiestība un grācija kā ikdienas dzīvē, tā zinātnē, daiļrunībā un mākslā vispār, sarakste, pastaigas, mīlas pilna draudzība, artistiska itāļu, grieķu, latīņu un citu valodu pārvaldīšana, domas skaistuma dievināšana un aizraušanās kā ar reliģiju, tā arī ar visu laiku un tautu literatūru. Par citu un arī svarīgu tieši Atdzimšanas, turklāt pārsvarā platoniskas sadzīves piemēru var kalpot Baltazara Kastiljones traktāts „Galminieks” (1514-1518), kurā ilustrētas tā laika labi audzinātam cilvēkam nepieciešamās īpašības: prasme skaisti paukoties, graciozi jāt ar zirgu, prasmīgi dejot, vienmēr patīkami un laipni runāt un pat kā oratoram mācēt izsmalcināti uzrunāt citus, apieties ar mūzikas instrumentiem, nekad nebūt samākslotam, vienmēr vienkāršam un nepiespiestam, līdz dvēseles dziļumiem laicīgam un dvēseles dziļumos ticīgam. Šis traktāts beidzas ar panegiriku Amoram, visu labumu un visu baudu devējam, ieskaitot dvēseles glābiņu, ar panegiriku, protams, tīri platoniskā stilā. Arī šeit, ne mazāk kā florenciešiem, notiek pilnīga neoplatonisma un humānisma, reliģiskās ticības (reizē ar mācību par dvēseles glābiņu) un absolūti pasaulīga dzīves apliecinājuma, kā arī vistīrākās platonisma estētikas un jebkādu iespējamo laicīgo izdaiļojumu un pasaulīgo dzīves vērtību, turklāt spoži pasaulīgo dzīves vērtību pilnīga saplūsme. Vienlaikus ar pieminēto Atdzimšanas sabiedrību no apakšas līdz augšai apņēma alķīmijas, astroloģijas un jebkādas maģijas sadzīves prakse, kas nebija neizglītotības rezultāts, bet joprojām tās pašas individuālās slāpes aptvert noslēpumainos dabas spēkus. Astroloģija vismaz savā ziņā bija attīstības posms vai virziens zinātnē. Taču, neskatoties uz zinātni, Renesanse ir visai bagāta ar neskaitāmām māņticībām, kas pilnīgi noteikti aptvēra visus sabiedrības slāņus, ieskaitot zinātniekus un filosofus, nerunājot par valdniekiem un politiķiem. Renesanses laikā zīlēja ar līķiem, apvārdoja ielasmeitas, gatavoja mīlas dzērienus, izsauca dēmonus, ēku pamatu likšanā veica maģiskas darbības, nodarbojās ar fiziognomiku un hiromantiju, meta jūrā krucifiksus ar šausminošiem lāstiem Dievam un ieraka zemē ēzeļus, lai izsauktu lietu sausuma laikā. Masveidā ticēja spokiem, ļaunai acij un visdažādākajiem lāstiem, ticēja melnajiem jātniekiem, kas it kā grasās iznīcināt Florenci tās grēku dēļ, taču kurus atvairīja taisna cilvēka vārdošana; apbūra bērnus, dzīvniekus un dārzu augļus. Ticēja, ka sievietes pārojas ar nešķīstajiem gariem un ir burves, lai arī reizumis labas. Ielasmeitas vīriešu pievilināšanai izmantoja visdažādākās dziras, kuru sastāvā bija mirušo mati, galvaskausi, ribas, zobi un acis, cilvēka āda, bērna naba, zābaku zoles un drēbju gabali, kas iegūti no kapiem, un pat no kapsētas izrakta līķu gaļa, kuru tās nemanāmi deva apēst saviem mīlniekiem. No vaska vai darvas izgatavotas figūriņas, lai iedarbotos uz tiem, kurus šīs figūriņas attēloja, ar zināmiem piedziedājumiem caurdūra, šādi atriebās arī pareģiem par viņu pareģojumiem. Gan franču fabulās, gan vācu švankos, kā arī Renesanses laika novelēs kopumā redzamais kultūras pilsētas tips ir naturālistiski bagātīgi ieskicēts, no progresējošiem plebejiskiem apakšslāņiem nākošs uzņēmīgs un ar caursišanas spēju apveltīts varonis, kas pauž dziļi satīrisku saturu un tā laika sociālo čūlu kritiku, it īpaši vēršoties pret garīdzniecības patvaļu un morālo izlaidību. Lai arī ateisms nav Renesanses ideja, toties visīstākā tās ideja bija antiklerikālisms, un šī tendence, protams, sakņojas to laiku sadzīvē un ir atrodama pārsteidzoši daudzos literatūras darbos. Mainījās sadzīviskie tipi, parādījās jauni, kas pilni ar viltību, neuzticību, neticamu atriebību un cietsirdību, avantūrismu un jebkādu kaislību uzvirmojumu līdz pat negaidītai slepkavībai. Tā bija amorāla un priekšmetiskajā saturā dzīvnieciska uzvedība, taču tai piemita pašpietiekamas nozīmības īpašības, tai piemita neparasts krāšņums un izteiksmība un kaut kāda, izsakoties Kanta vārdiem, neticama mērķtiecība bez jebkāda mērķa. Dažādu kaislību, patvaļas un izlaidības trakums Atdzimšanas Itālijā sasniedz neticamus apmērus. Garīdznieki uztur gaļas veikalus, krogus, spēļu un publiskos namus, kādēļ ne reizi vien nākas izdot dekrētus, kas aizliedz baznīcas kalpiem „naudas dēļ kļūt par prostitūtu savedējiem jeb suteneriem”, taču viss velti. Mūķenes lasa „Dekameronu” un nododas orģijām, bet netīrās notekās tiek atrasti bērnu skeleti - šo orģiju sekas. Tā laika rakstnieki reizēm salīdzina klosterus ar bandītu mitekļiem, reizēm ar publiskajiem namiem. Tūkstošiem mūku un mūķeņu dzīvo ārpus klosteru sienām. Baznīcās dzer un dzīro, brīnumdarītāju svētbilžu priekšā, kā solīts, tiek izkarināti šo svētbilžu izdziedināto cilvēku dzimumorgānu attēli. Bieži politisku iemeslu dēļ augstākajos garīdzniecības amatos par kardināliem un bīskapiem tiek iecelti nepilngadīgi bērni. Saprotams, šādas iecelšanas kopā ar visiem zināmajiem simonijas, korupcijas, amorālisma un augstākās garīdzniecības nepārprotamas noziedzības gadījumiem ļoti veicināja baznīcas autoritātes kritumu. Partiju iekšējās pretrunas un cīņa dažādās Itālijas pilsētās, kas ilga visu Atdzimšanas laikmetu un izvirzīja spēcīgas personības, kas vienā vai otrā veidā apliecināja savu neierobežoto varu, izcēlās ar nežēlīgu cietsirdību un ārprātīgu negantību. Florences vēsture XIII - XIV gadsimtā ir pārpildīta ar šo mežonīgo un žēlastību nepazīstošo cīņu. Nāvessodi, slepkavības, izsūtīšanas, grautiņi, spīdzināšanas, sazvērestības, dedzināšanas, laupīšanas nemitīgi seko cita citai. Uzvarētāji izrēķinās ar zaudētājiem, lai dažus gadus vēlāk paši kļūtu par citu uzvarētāju upuriem.
