Atšķirības starp "Slavofili" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Slavofilija''' (kr. ''славянофильство'') jeb '''slavofili''' (kr. ''славянофилы'') – lielkrievu [[Nacionālisms|nacionālisma]] kustība XIX-XX gs., idealizēja krievu vēsturi pirms Pētera I valdīšanas laika, uzskatot, ka tas atteicies no valsts īpašā attīstības ceļa, izdarot rietumnieciskas reformas, kā arī aicināja uz nācijas konsolidāciju zem [[pareizticība]]s un seno tradīciju karogiem. Kaut arī pašu politiskā nacionālisma ideju bija aizguvuši no Eiropas, uzskatīja, ka [[Krievijas impērija]]i (salīdzinot ar Eiropu) ejams savs īpašs attīstības ceļš. Publicistikā ''slavofilu'' idejas parādās 1839. gadā un piedzīvoja strauju popularitātes pieaugumu 40.-50. gados, daļēji pārklājoties ar [[Panslāvisms|panslāvisma]] koncepciju. Postulēja, ka krievi ir vienīgā politiskā nācija, vienīgais etnoss, kam ir politiska loma valsts dzīvē un visu pārējo valsts iedzīvotāju, nekrievu tautu (57%),apvienotājas misija. Par raksturīgākajām krievu īpatnībām uzskatīja pareizticību un [[obščina]]s dzīvesveidu, ko idealizēja. Postulēja, ka tautas reliģija, kas nosaka tās domāšanas raksturu, esot sabiedrības dzīves pamats. Aicināja [[Krievijas impērija|Krievijas impēriju]] izveidot par mononacionālu valsti, mazākumtautības pakļaujot [[rusifikācija]]i un tā iekļaujot tās pareizticīgajā civilizācijā, kurai piederot nākotne. ''Slavofilu'' politiskās domas centrā bija pārliecība, ka kaitīga ir nevis absolūtā monarhija, bet saiknes pazaudēšana starp monarhu un tautu. Tāpēc likumdošanas apspriešanas institūta, kura darbības pamats nav kārtu kritērijs, – institucionalizācija varētu aizpildīt šo robu, likt pamatu jaunās Krievijas veidošanai un tajā pašā laikā tradicionālās Krievijas atjaunošanai. ''Slavofilu'' pozīcija bija pirmām kārtām vērsta uz organiskās saiknes akcentēšanu starp personību un kopumu jeb veselumu – Baznīcu, kopienu. Atsevišķs cilvēks atrod sevi garīgajā vienotībā ar brāļiem, pārvarot „savas garīgas vientulības bezspēcīgumu” (A.Homjakovs). Slavofili izmanto priekšstatu par „sakopojošo (sobornuju) (iekšēji organizētu) personību”. Doktrīnas filosofisko pamatojumu slavofili meklēja reliģiski mistiskā sistēmā un nacionālajā romantismā. Te uzskatāms ''slavofilu'' filozofijas elements ir cilvēciskās dvēseles veseluma (kurā prāts un ticība ir identificēti) un Rietumu racionālo zināšanu (kuram nav saskarsmes ar tikumību) pretstatīšana. Rezultātā rodas īpatnēja koncepcija, kuras centrā ir t. s. „krievu ideja”, t. i., priekšstats par īpašu garīgu ceļu, kas piemērots vienīgi Krievijai. Pēc ''slavofilu'' domām, Krievija ir spējīga atjaunot personības nedalāmību, kura ir pazaudēta Rietumos. Īpaša uzmanība slavofilu politiskajā domā ir veltīta Krievijas tradicionālajam raksturam – attieksmei pret reliģiju, kopienai, caram. Tautas pārstāvniecības modeli vai „parlamentārisma” ideju mūsdienu izpratnē ''slavofili'' skatīja caur „tautas augstākās gudrības” un kopienas izpratni. ''Slavofili'' uzstājās par zemstes sapulču darbības atjaunošanu, kuru, viņuprāt, raksturo vienprātība un kurai bija sveša cīņa starp frakcijām un kārtām. ''Slavofili'' izstrādāja Krievijas vēsturiskās savdabības koncepciju, kurā Krievija ''de facto'' tika pretstatīta Rietumu civilizācijai. [[Kirejevskis Ivans|I.Kirejevskis]], [[Berdjajevs Nikolajs|N.Berdjajevs]], J.F.Samarins, N.P.Aksakovs u.c. Savu ideju propanēšanai dibināja laikrakstus un biedrības. ''Slavofilu'' galvenais veikums no ģeopolitiskā aspekta bija vētraina krievu nacionālisma un izredzētības propaganda kā dzimtenē, tā ārzemēs dzīvojošo krievu vidū. |
Attieksmē pret [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņām]], ''slavofili'' iestājās par to unifikāciju impērijā, rusifikāciju un ģermāniskā elementa ierobežošanu. Izveidojās cieša sadarbība ar [[jaunlatvieši]]em, kurus atbalstīja to opozīcijā baltiešu dominantei kultūrā un pārvaldē. Piemēram, Aksakova vadītā avīze "День" (''Diena'') uzstājās kā latviešu aizstāve "Pēterburgas Avīžu" laikā, Lamanskis aizstāvēja un cildināja arī [[Valdemārs Krišjānis|Kr.Valdemāru]], kad tā pretiniekiem radās (1865.) iespēja to diskreditēt u.tml. | Attieksmē pret [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņām]], ''slavofili'' iestājās par to unifikāciju impērijā, rusifikāciju un ģermāniskā elementa ierobežošanu. Izveidojās cieša sadarbība ar [[jaunlatvieši]]em, kurus atbalstīja to opozīcijā baltiešu dominantei kultūrā un pārvaldē. Piemēram, Aksakova vadītā avīze "День" (''Diena'') uzstājās kā latviešu aizstāve "Pēterburgas Avīžu" laikā, Lamanskis aizstāvēja un cildināja arī [[Valdemārs Krišjānis|Kr.Valdemāru]], kad tā pretiniekiem radās (1865.) iespēja to diskreditēt u.tml. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. decembris, plkst. 12.57
Slavofilija (kr. славянофильство) jeb slavofili (kr. славянофилы) – lielkrievu nacionālisma kustība XIX-XX gs., idealizēja krievu vēsturi pirms Pētera I valdīšanas laika, uzskatot, ka tas atteicies no valsts īpašā attīstības ceļa, izdarot rietumnieciskas reformas, kā arī aicināja uz nācijas konsolidāciju zem pareizticības un seno tradīciju karogiem. Kaut arī pašu politiskā nacionālisma ideju bija aizguvuši no Eiropas, uzskatīja, ka Krievijas impērijai (salīdzinot ar Eiropu) ejams savs īpašs attīstības ceļš. Publicistikā slavofilu idejas parādās 1839. gadā un piedzīvoja strauju popularitātes pieaugumu 40.-50. gados, daļēji pārklājoties ar panslāvisma koncepciju. Postulēja, ka krievi ir vienīgā politiskā nācija, vienīgais etnoss, kam ir politiska loma valsts dzīvē un visu pārējo valsts iedzīvotāju, nekrievu tautu (57%),apvienotājas misija. Par raksturīgākajām krievu īpatnībām uzskatīja pareizticību un obščinas dzīvesveidu, ko idealizēja. Postulēja, ka tautas reliģija, kas nosaka tās domāšanas raksturu, esot sabiedrības dzīves pamats. Aicināja Krievijas impēriju izveidot par mononacionālu valsti, mazākumtautības pakļaujot rusifikācijai un tā iekļaujot tās pareizticīgajā civilizācijā, kurai piederot nākotne. Slavofilu politiskās domas centrā bija pārliecība, ka kaitīga ir nevis absolūtā monarhija, bet saiknes pazaudēšana starp monarhu un tautu. Tāpēc likumdošanas apspriešanas institūta, kura darbības pamats nav kārtu kritērijs, – institucionalizācija varētu aizpildīt šo robu, likt pamatu jaunās Krievijas veidošanai un tajā pašā laikā tradicionālās Krievijas atjaunošanai. Slavofilu pozīcija bija pirmām kārtām vērsta uz organiskās saiknes akcentēšanu starp personību un kopumu jeb veselumu – Baznīcu, kopienu. Atsevišķs cilvēks atrod sevi garīgajā vienotībā ar brāļiem, pārvarot „savas garīgas vientulības bezspēcīgumu” (A.Homjakovs). Slavofili izmanto priekšstatu par „sakopojošo (sobornuju) (iekšēji organizētu) personību”. Doktrīnas filosofisko pamatojumu slavofili meklēja reliģiski mistiskā sistēmā un nacionālajā romantismā. Te uzskatāms slavofilu filozofijas elements ir cilvēciskās dvēseles veseluma (kurā prāts un ticība ir identificēti) un Rietumu racionālo zināšanu (kuram nav saskarsmes ar tikumību) pretstatīšana. Rezultātā rodas īpatnēja koncepcija, kuras centrā ir t. s. „krievu ideja”, t. i., priekšstats par īpašu garīgu ceļu, kas piemērots vienīgi Krievijai. Pēc slavofilu domām, Krievija ir spējīga atjaunot personības nedalāmību, kura ir pazaudēta Rietumos. Īpaša uzmanība slavofilu politiskajā domā ir veltīta Krievijas tradicionālajam raksturam – attieksmei pret reliģiju, kopienai, caram. Tautas pārstāvniecības modeli vai „parlamentārisma” ideju mūsdienu izpratnē slavofili skatīja caur „tautas augstākās gudrības” un kopienas izpratni. Slavofili uzstājās par zemstes sapulču darbības atjaunošanu, kuru, viņuprāt, raksturo vienprātība un kurai bija sveša cīņa starp frakcijām un kārtām. Slavofili izstrādāja Krievijas vēsturiskās savdabības koncepciju, kurā Krievija de facto tika pretstatīta Rietumu civilizācijai. I.Kirejevskis, N.Berdjajevs, J.F.Samarins, N.P.Aksakovs u.c. Savu ideju propanēšanai dibināja laikrakstus un biedrības. Slavofilu galvenais veikums no ģeopolitiskā aspekta bija vētraina krievu nacionālisma un izredzētības propaganda kā dzimtenē, tā ārzemēs dzīvojošo krievu vidū.
Attieksmē pret Baltijas guberņām, slavofili iestājās par to unifikāciju impērijā, rusifikāciju un ģermāniskā elementa ierobežošanu. Izveidojās cieša sadarbība ar jaunlatviešiem, kurus atbalstīja to opozīcijā baltiešu dominantei kultūrā un pārvaldē. Piemēram, Aksakova vadītā avīze "День" (Diena) uzstājās kā latviešu aizstāve "Pēterburgas Avīžu" laikā, Lamanskis aizstāvēja un cildināja arī Kr.Valdemāru, kad tā pretiniekiem radās (1865.) iespēja to diskreditēt u.tml.
Literatūra par šo tēmu
- Slavofili // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 380. lpp.
- Andrzej Walicki. Personality and Society in the Ideology of Russian Slavophiles. // California Slavic Studies. Nr. 2, 1963
- Nicholas V. Riasanovsky. Russland und der Westen. Die Lehre der Slawophilen. - München, 1954
- Пипин А.Н. Панславизмь. - СПб., 1913
- Леонтьев К., Восток, Россия и славянство. - Москва, 1996
- Дякин В.С., Национальный вопрос во внутренней политике царизма (XIX в.).// Вопросы истории. №9, 1996
- Размышления о России и русских., т. 2 / Иванов С.К. сост., - Москва, 1996
- Хобсбаум Э., Нации и национализм после 1780 года., - СПб., 1998
Resursi internetā par šo tēmu
- Zeiferts T. Laikmeta raksturojums.
- Unams Ž. Latvieši serbu-turku karā. // Latvijas kareivis. 20.01.1933., Nr16(3792), 1. lpp. (.pdf)
- Osipovs R. Krievijas institucionālās attīstības alternatīvas 1993. gada (.pdf)
- Славянофильство. // Литературная энциклопедия. (Т.10, 1937)
- Славянофильство. // Словари и энциклопедии на Академике
- Значение слова "Славянофилы" в Большой Советской Энциклопедии
- Славянофильство // Новейший философский словарь
- Русская философия XIX в. славянофилы и западники
- Бердяев Н. Славянофильство и славянская идея.
- Истоки славянофильства. // Бердяев Н. Алексей Степанович Хомяков.
- Сорокин П. Заметки социолога : Славянофильство наизнанку. // "Воля народа", сентябрь 1917 года, №116
- Пятигорец Н.В. Славянофильство как духовное течение в XIX в.
- Леонтьев К.Н. Славянофильство теории и славянофильство жизни.
