Atšķirības starp "Pāvests" versijām
m (→Pāvesta stāšanās amatā) |
m (→Pāvesta tituli) |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
==== Pāvesta tituli ==== | ==== Pāvesta tituli ==== | ||
| − | * ''Pontifex Romanus'' - ''Romas | + | * ''Pontifex Romanus'' - ''Romas Priesteris'' |
* ''Episcopus Romanus'' - ''Romas bīskaps'' | * ''Episcopus Romanus'' - ''Romas bīskaps'' | ||
* ''Vicarius Christi'' - ''Kristus vikārs'' | * ''Vicarius Christi'' - ''Kristus vikārs'' | ||
* ''Successor principis apostolorum'' - ''Apustuļu vecākā mantinieks'' | * ''Successor principis apostolorum'' - ''Apustuļu vecākā mantinieks'' | ||
* ''Caput universalis ecclesiae'' - ''Vispasaules baznīcas galva'' | * ''Caput universalis ecclesiae'' - ''Vispasaules baznīcas galva'' | ||
| − | * ''Pontifex Maximus'' - ''Dižais | + | * ''[[Dižais pontifiks|Pontifex Maximus]]'' - ''Dižais Priesteris'' |
* ''Primatus Italiae'' - ''Itālijas vadītājs'' | * ''Primatus Italiae'' - ''Itālijas vadītājs'' | ||
* ''Archiepiscopus ac metropolitanus provinciae ecclesiasticae Romanae'' - ''Romas provinču baznīcas arhibīskaps un metropolīts'' | * ''Archiepiscopus ac metropolitanus provinciae ecclesiasticae Romanae'' - ''Romas provinču baznīcas arhibīskaps un metropolīts'' | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 1. janvāris, plkst. 08.17
Pāvests (lat. pappas - tēvs) - Romas Katoļu baznīcas augstākais Virspriesteris (lat. Pontifex Romanus), Romas pilsētas bīskaps, Svētā Krēsla (lat. Sancta Sedes) monarhs un suverēns, Vatikāna valsts vadītājs. Pirmajos m.ē. gadsimtos šo titulu piemēroja visiem kristiešu priesteriem, kuriem bija tiesības svētīt, pēc tam visiem bīskapiem. Sākot ar VI gs. to sāk lietot tikai Romas kā Eiropas centrālās pilsētas bīskaps. Saskaņā ar Baznīcas tradīciju, pirmais Romas bīskaps ir bijis Jēzus Kristus apustulis Sv. Pēteris - vēlākie Romas bīskapi ir tiešie viņa garīgās un laicīgās varas pārmantotāji.
Pāvesta tituli
- Pontifex Romanus - Romas Priesteris
- Episcopus Romanus - Romas bīskaps
- Vicarius Christi - Kristus vikārs
- Successor principis apostolorum - Apustuļu vecākā mantinieks
- Caput universalis ecclesiae - Vispasaules baznīcas galva
- Pontifex Maximus - Dižais Priesteris
- Primatus Italiae - Itālijas vadītājs
- Archiepiscopus ac metropolitanus provinciae ecclesiasticae Romanae - Romas provinču baznīcas arhibīskaps un metropolīts
- Princeps sui iuris civitatis Vaticanae - Vatikāna valsts suverēns
- Servus Servorum Dei - Dieva vergu vergs
Kopš Baznīcas pirmssākumiem pāvestu tituli ir mainījušies, atkarībā no pārmaiņām Baznīcās un laicīgās pasaules politikā. Ir nākuši klāt jauni tituli, atcelti vecie. Piemēram, 2006. gada 9. martā pāvests Benedikts XVI oficiālajā izdevumā Annuario pontificio izsludināja, ka vairs netiks lietots tituls Rietumu Patriarhs.
Pāvesta stāšanās amatā
Par pāvestu ievēl. M.ē. pirmajos gadsimtos, kad kristieši vēl bija mazskaitlīga ticīgo grupa, Romas bīskapu ievēlēja visas Romas draudzes kopsapulcē. Pie tam tam nevajadzēja būt priesterim - pietika, ka tas ir cienījams un morāli nevainojams draudzes loceklis. Arī šobrīd teorētiski par pāvestu var tikt ievēlēts jebkurš vīriešu dzimuma katolis. 1059. gada aprīlī pāvests Nikolajs II izdeva dekrētu In Nomine Domine (Tā Kunga vārdā), kurā tika definēta pāvestu ievēlēšanas kārtība: kopš šī laika pāvestu ievēl Baznīcas kardinālu kopsapulcē, no sava vidus, ar kā minimums 2/3 balsu "par". 1274. gadā, kad pāvesta vēlēšanas ieilga gandrīz trīs gadus (1006 dienas), pāvests Gregors X ieviesa "konklāva" (cum clave - zem atslēgas) praksi: kardinālus ieslēdza atsevišķā telpā (mūsdienās - Siksta kapelā), kuru tie varēja atstāt tikai tad, ka būs ievēlējuši jaunu pāvestu. 1975. gadā pāvests Pāvils VI noteica, ka vēlēšanās drīkst piedalīties ne vairāk kā 120 kardinālu, un kandidāta vecums nedrīkst pārsniegt 80 gadus. Šobrīd pāvesta ievēlēšanas kārtību regulē 1996. gada 22. februārī pieņemtā apustuliskā konstitūcija Universi Dominici Gregis (Dieva ganāmpulka gans). Formāla kandidātu saraksta nav. Katram kardinālam ir papīra lapa, uz kuras rakstīts: "Eligo in Summum Pontificem" ("Es izvēlos par Virspriesteri"), kurā tam jāieraksta viņaprāt vispiemērotākā kristieša1 vārdu (prasība rakstīt tā, lai pēc rokraksta nevarētu noteikt rakstītāja personu). Par vienu kandidātu jāsavāc 2/3 balsu. Ja balsu skaits nepietiekams, biļetenus sadedzina kapelas kamīnā, pievienojot sveķus - pa skursteni ceļas melni dūmi un sv. Pētera bazilikas laukumā sapulcējušies ticīgie redz, ka balsošanai vēl nav rezultāta. Kad pāvests ievēlēts, kardinālu kolēģijas vadītājs oficiāli lūdz tā piekrišanu ieņemt šo amatu. Ja kandidāts piekrīt, sadedzināmajiem biļeteniem pievieno sausus salmus - dūmi no skursteņa ceļas balti. Tūdaļ pēc tam no bazilikas balkona tiek izsaukta tradicionālā frāze: "Habemus Papam!" (Mums ir tēvs!), ticīgajiem tiek pavēstīts jaunā pāvesta vārds, bet pats jaunievēlētais pontifiks iznāk apustuliski svētīt pilsētu un pasauli - urbi et orbi.
1 Praksē izvēlas tikai kādu no klātesošajiem kardināliem. Pēdējais pāvests, kurš pirms ievēlēšanas nav bijis kardināls, bija 1378. gadā ievēlētais Urbans VI, bet pēdējais pāvests, kurš ievēlēts pašam klāt neesot, bija 1522. gadā ievēlētais Adrians VI.
Resursi internetā par šo tēmu
- Jeffrey Richards. The Popes and the Papacy in the Early Middle Ages, 476-752
- Araldica Vaticana - Library of Congress: Minerva Web Preservation Project
- Liber Pontificalis (krievu val.)
- Е.Гергей. История папства
- Гергей Ёжи. История папства: (Пер. с венгр.) - Республика: Москва, 1996
- Лозинский С.Г. История папства. - Политиздат: Москва, 1986
- Парадис А. Жизнь и деятельность Балтазара Коссы. Папа Иоанн XXIII. - Издательство иностранной литературы: Москва, 1961
