Atšķirības starp "Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs" versijām
m |
m |
||
| 38. rindiņa: | 38. rindiņa: | ||
|} | |} | ||
| − | '''Ernsts Johans''' Bīrons (''Ernst Johann von Biron'', 1690.-1772.) – [[grāfs]], pirmais [[Kurzemes hercogiste|Kurzemes un Zemgales]] [[hercogs]] no [[Bīronu dinastija]]s. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes [[Anna I (Krievijas imperatore)|Annas]] kancelejā. Bijis arī muižas pārvaldnieks Vircavā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu (''Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden''). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā | + | '''Ernsts Johans''' Bīrons (''Ernst Johann von Biron'', 1690.-1772.) – [[grāfs]], pirmais [[Kurzemes hercogiste|Kurzemes un Zemgales]] [[hercogs]] no [[Bīronu dinastija]]s. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes [[Anna I (Krievijas imperatore)|Annas]] kancelejā. Bijis arī muižas pārvaldnieks Vircavā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu (''Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden''). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā. Hercogienei atrainei Annai kāpjot [[Krievijas impērija]]s tronī, viņš pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Pēterburgā, kur kļuva par vienu no imperatores favorītiem, ar milzīgu ietekmi impērijas politikā. 1730. gada 2. septembrī Ernsts Johans saņēma no [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] imperatora Karla VI Habsburga [[Grāfs|grāfa]] titulu (un tika ierakstīts Kurzemes [[Bruņinieku matrikula|bruņniecības matrikulā]]). 1737. gada 4. maijā Dancigā mira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs [[Ketlers Ferdinands (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Ferdinands]] un 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par Kurzemes [[Hercogs|hercogu]]. 8. jūlijā Žečpospoļitas [[Seims]] apstiprināja vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas. |
| + | |||
| + | 1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) nomira imperatore Anna I, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par mazgadīgā [[Joans VI (Krievijas imperators)|Joana VI]] [[Reģents|reģentu]], taču jau 9. novembra (v.st.) naktī reģentu arestēja, bet visas Bīrona paša un viņam dāvinātās muižas tika sekvestrētas, īpašums konfiscēts. No 1741. gada novembra līdz 1762. gada martam Kurzemes hercogs ar ģimeni atradās trimdā Iekškrievijā. 1762. gada 25. februārī, pēc [[Pēteris III (Krievijas imperators)|Pētera III]] kāpšanas Krievijas tronī, Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no hercoga titula. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene [[Katrīna II (Krievijas imperatore)|Katrīna II]] apstiprināja Ernsta Johana tiesības uz hercoga titulu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam. 1764. gada 23. decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Augusts atkal izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam (1765. gada 3 janvārī saņēma diplomu par investūru). 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu: 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Jelgavas pilī no otra infarkta. | ||
== Komentāri == | == Komentāri == | ||
[[Attēls:Benigna_Gottlieb_von_Biron.jpg|left|thumb|200px|hercogiene Benigna]] | [[Attēls:Benigna_Gottlieb_von_Biron.jpg|left|thumb|200px|hercogiene Benigna]] | ||
| + | 1725. gadā Bīrons ieradās uz [[Imperators|imperatores]] [[Katrīna I (Krievijas imperatore)|Katrīnas I]] kronēšanas ceremoniju, kura iecēla viņu par hercogienes atraitnes Annas [[Kambarkungs|kambarkungu]], bet 1727. gadā viņš kļuva par viņas galma [[Virsmeistars|virsmeistaru]]. 23. martā Bīrons kļuva par Annas jau imperatores kambarkungu. 9. maijā saņēma Sv. Aleksandra Ņevska [[Ordenis|ordeni]], bet 10. maijā - Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. Jau 1734. gadā [[Žečpospoļita]]s [[karalis]] Augusts III piedāvāja nākotnē Kurzemes hercoga titulu Ernstam Johanam (piedāvājumu atkārtoja arī 1736. gadā). | ||
| + | |||
Līdz 1758. gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja [[Kurzemes un Zemgales hercogistes padome|hercogistes padome]], izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748., 1755., 1758.) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī [[Žečpospoļita]]s [[karalis]] Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas [[Princis|princim]] [[Kārlis Kristians Jozefs|Karlam Kristianam Jozefam]] (kurš ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī). 1762. gadā Ernstam Johanam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Karls. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās – atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Karls atstāja pilsētu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam. | Līdz 1758. gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja [[Kurzemes un Zemgales hercogistes padome|hercogistes padome]], izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748., 1755., 1758.) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī [[Žečpospoļita]]s [[karalis]] Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas [[Princis|princim]] [[Kārlis Kristians Jozefs|Karlam Kristianam Jozefam]] (kurš ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī). 1762. gadā Ernstam Johanam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Karls. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās – atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Karls atstāja pilsētu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam. | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 13. oktobris, plkst. 14.32
| |
| Valda |
13.07.1737.-16.04.1762. |
| investitūra | 13.07.1737. |
| Sieva | Benigna Gotlība fon Trota-Treidena |
| Bērni |
|
| Dzimta | Bīronu dinastija |
| Tēvs | Karls fon Bīrens |
| Māte | Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena |
| Dzimis | 23.11.1690. Kalnciema muižā |
| Miris | 28.12.1772. Jelgavas pilī |
Ernsts Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.) – grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Bijis arī muižas pārvaldnieks Vircavā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu (Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā. Hercogienei atrainei Annai kāpjot Krievijas impērijas tronī, viņš pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Pēterburgā, kur kļuva par vienu no imperatores favorītiem, ar milzīgu ietekmi impērijas politikā. 1730. gada 2. septembrī Ernsts Johans saņēma no Svētās Romas impērijas imperatora Karla VI Habsburga grāfa titulu (un tika ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā). 1737. gada 4. maijā Dancigā mira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands un 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Žečpospoļitas Seims apstiprināja vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas.
1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) nomira imperatore Anna I, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par mazgadīgā Joana VI reģentu, taču jau 9. novembra (v.st.) naktī reģentu arestēja, bet visas Bīrona paša un viņam dāvinātās muižas tika sekvestrētas, īpašums konfiscēts. No 1741. gada novembra līdz 1762. gada martam Kurzemes hercogs ar ģimeni atradās trimdā Iekškrievijā. 1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no hercoga titula. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II apstiprināja Ernsta Johana tiesības uz hercoga titulu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam. 1764. gada 23. decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Augusts atkal izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam (1765. gada 3 janvārī saņēma diplomu par investūru). 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu: 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Jelgavas pilī no otra infarkta.
Satura rādītājs
Komentāri
1725. gadā Bīrons ieradās uz imperatores Katrīnas I kronēšanas ceremoniju, kura iecēla viņu par hercogienes atraitnes Annas kambarkungu, bet 1727. gadā viņš kļuva par viņas galma virsmeistaru. 23. martā Bīrons kļuva par Annas jau imperatores kambarkungu. 9. maijā saņēma Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, bet 10. maijā - Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. Jau 1734. gadā Žečpospoļitas karalis Augusts III piedāvāja nākotnē Kurzemes hercoga titulu Ernstam Johanam (piedāvājumu atkārtoja arī 1736. gadā).
Līdz 1758. gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja hercogistes padome, izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748., 1755., 1758.) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī Žečpospoļitas karalis Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas princim Karlam Kristianam Jozefam (kurš ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī). 1762. gadā Ernstam Johanam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Karls. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās – atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Karls atstāja pilsētu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam.
Ģerbonis
1731. gadā iznākušajā I.Bekenšteina darbā par heraldiku grāfa Ernsta Johana Bīrona ģerbonis aprakstīts šādi: baltā laukā uz nokaltuša koka sēž melns krauklis, pagriezis galvu atpakaļ, skatās sev aiz muguras, tam knābī zariņš ar trim ozolzīlēm, virs vairoga zils grāfa kronis, no kura izaug divas ozolzīles, starp kurām ir atkārtots melnais krauklis. Pēc tam ģerbonī tika ieviestas izmaiņas: sarkanā laukā uz zaļa pamata celms ar vienu zaru, kurš galā sadalās trijos zaļojošos zariņos ar trim ozolzīlēm; celma priekšā kā josta novietota zelta atslēga; virs kroņa divi zaļojoši zari ar trim ozolzīlēm katrā, starp kuriem melns krauklis, pagriezis galvu pa labi; rotājums - sarkans un sudrabs.
Literatūra
- Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
- Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
- Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
- Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892
