Atšķirības starp "Raganu āmurs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Āmurs pret buršanos'''<ref>Latīņu valodā šeit ir nevis ''genetivus subiectivus'', bet gan ''genetivus obiectivus'', un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret [kaitnieciskajām] burvestībām”.</ref> jeb '''Raganu veseris''' (viduslat. ''Malleus maleficarum'') - pirmais priekšstatu par [[Ragana|raganām]], to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, sasaistīja raganību un buršanu ar kalpošanu Sātanam, tādējādi raganas un burvjus padarot par [[kristietība]]s ienaidniekiem, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengers]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-1505.). XVI gs. pirmajā pusē traktāts guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata [[Raganu prāvas|raganu prāvu]] izmeklēšanu un laicīgo tiesu<ref>Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar [http://web.archive.org/web/20080523174317/http://www.malleusmaleficarum.org/mm00e.html "Summis desiderantes affectibus"] svētību, kaut arī [[bulla]] izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums dažu personu, t.sk. arī grāmatas autoru herēzes izmeklētāju statusam, bet ar "Raganu āmuru" tai nav nekāda sakara. Jau 1490. gadā [[Romas Kūrija]] norobežojās no tās satura - "Raganu āmurs" ir tikai tā autoru viedoklis, kam ar Baznīcas oficiālo nostāju nav nekāda sakara, - un Katoliskā Baznīca nekad netika atzinusi šo traktātu kā Baznīcas tiesu praksē izmantojamu materiālu.</ref> praksē. Atzinību un popularitāti "Raganu āmurs" guva līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs pret raganām un burvjiem vērsto tiesvedību un vadīja uzraudzīja protestantu garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti).  "Raganu āmurs" guva plašu popularitāti un tika izdots vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam, Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes utt. Traktātā ierosinātās metodes un sodus kā juridiski leģitīmas iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā<ref>[http://www.historicum.net/themen/hexenforschung/lexikon/alphabethisch/a-g/art/Carolina_Const/html/artikel/1586/ca/9334b35039/ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse]</ref>, Saksijas 1572. gada likumu krājumā, Nīderlandē u.c. kā arī pirmstiesas [[inkvizīcija]]s<ref>Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.</ref> praksē. Protestantu zemēs "Raganu āmuru" raganu prāvu tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.
+
'''Āmurs pret buršanos'''<ref>Latīņu valodā šeit ir nevis ''genetivus subiectivus'', bet gan ''genetivus obiectivus'', un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret [kaitnieciskajām] burvestībām”.</ref> jeb '''Raganu veseris''' (viduslat. ''Malleus maleficarum'') - pirmais priekšstatu par [[Ragana|raganām]], to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, sasaistīja raganību un buršanu ar kalpošanu Sātanam, tādējādi raganas un burvjus padarot par [[kristietība]]s ienaidniekiem, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengers]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-1505.). XVI gs. pirmajā pusē traktāts guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata [[Raganu prāvas|raganu prāvu]] izmeklēšanu un laicīgo tiesu<ref>Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar [http://web.archive.org/web/20080523174317/http://www.malleusmaleficarum.org/mm00e.html "Summis desiderantes affectibus"] svētību, kaut arī [[bulla]] izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums dažu personu, t.sk. arī grāmatas autoru herēzes izmeklētāju statusam, bet ar "Raganu āmuru" tai nav nekāda sakara. Jau 1490. gadā [[Romas Kūrija]] oficiāli norobežojās no tās satura - "Raganu āmurs" esot tikai tā autoru viedoklis, kam ar Baznīcas oficiālo nostāju nav nekāda sakara, - un Katoliskā Baznīca nekad netika atzinusi šo traktātu kā Baznīcas tiesu praksē izmantojamu materiālu.</ref> praksē. Atzinību un popularitāti "Raganu āmurs" guva līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs pret raganām un burvjiem vērsto tiesvedību un vadīja uzraudzīja protestantu garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti).  "Raganu āmurs" guva plašu popularitāti un tika izdots vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam, Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes utt. Traktātā ierosinātās metodes un sodus kā juridiski leģitīmas iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā<ref>[http://www.historicum.net/themen/hexenforschung/lexikon/alphabethisch/a-g/art/Carolina_Const/html/artikel/1586/ca/9334b35039/ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse]</ref>, Saksijas 1572. gada likumu krājumā, Nīderlandē u.c. kā arī pirmstiesas [[inkvizīcija]]s<ref>Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.</ref> praksē. Protestantu zemēs "Raganu āmuru" raganu prāvu tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.
  
 
"Raganu āmurs" sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām<ref>Raganu lietas nebija [[svētā inkvizīcija|sv. inkvizīcijas]] jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai [[herēze]]s lietas.</ref> jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā.  
 
"Raganu āmurs" sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām<ref>Raganu lietas nebija [[svētā inkvizīcija|sv. inkvizīcijas]] jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai [[herēze]]s lietas.</ref> jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā.  

Versija, kas saglabāta 2011. gada 9. janvāris, plkst. 19.51

Āmurs pret buršanos[1] jeb Raganu veseris (viduslat. Malleus maleficarum) - pirmais priekšstatu par raganām, to darbību, instrukciju to atpazīšanai un apkarošanai apkopojums, sasaistīja raganību un buršanu ar kalpošanu Sātanam, tādējādi raganas un burvjus padarot par kristietības ienaidniekiem, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir dominikāņu mūks Šprengers (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors Institoriss (1430.-1505.). XVI gs. pirmajā pusē traktāts guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata raganu prāvu izmeklēšanu un laicīgo tiesu[2] praksē. Atzinību un popularitāti "Raganu āmurs" guva līdz ar Reformācijas uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no sholastikas un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - protestantu zemēs pret raganām un burvjiem vērsto tiesvedību un vadīja uzraudzīja protestantu garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). "Raganu āmurs" guva plašu popularitāti un tika izdots vācu zemēs 13 reizes līdz 1520. gadam un 16 reizes laikā no 1574. līdz 1669. gadam, Anglijā "Raganu āmurs" izdots 1584., 1595., 1604., 1615., 1620., 1669. gados, Francijā - 11 reizes, Itālijā - 2 reizes utt. Traktātā ierosinātās metodes un sodus kā juridiski leģitīmas iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā[3], Saksijas 1572. gada likumu krājumā, Nīderlandē u.c. kā arī pirmstiesas inkvizīcijas[4] praksē. Protestantu zemēs "Raganu āmuru" raganu prāvu tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.

"Raganu āmurs" sastāv no 3 daļām: 1) par Sātanu, buršanos un Dieva aizmiršanu; 2) burvestību veidi un kā sevi no tā pasargāt; 3) kā izskaust vēlmi darīt apkārtējiem ļaunu, buroties. Tika formulēti principi, kāpēc un kā bīskapu un laicīgajām tiesām[5] jāierosina tiesvedību pret iespējamo raganu, jāizmeklē apsūdzību un kā jātiesā.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret [kaitnieciskajām] burvestībām”.
  2. ↑ Populārajā literatūrā dažkārt nezin kāpēc tiek atzīmēts, ka "Raganu āmurs" izdots ar "Summis desiderantes affectibus" svētību, kaut arī bulla izdota vairākus gadus pirms grāmatas iznākšanas un no tās satura redzam, ka tā ir tikai apstiprinājums dažu personu, t.sk. arī grāmatas autoru herēzes izmeklētāju statusam, bet ar "Raganu āmuru" tai nav nekāda sakara. Jau 1490. gadā Romas Kūrija oficiāli norobežojās no tās satura - "Raganu āmurs" esot tikai tā autoru viedoklis, kam ar Baznīcas oficiālo nostāju nav nekāda sakara, - un Katoliskā Baznīca nekad netika atzinusi šo traktātu kā Baznīcas tiesu praksē izmantojamu materiālu.
  3. ↑ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse
  4. ↑ Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.
  5. ↑ Raganu lietas nebija sv. inkvizīcijas jurisdikcijā, kura izmeklēja tikai herēzes lietas.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp.
  • Broedel Hans P. The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft: Theology and Popular Belief. - Manchester University Press, 2004, ISBN 0719064414
  • Hamilton Alastair. Review of Malleus Maleficarum edited and translated by Christopher S. Mackay and two other books. // Heythrop Journal 48 (3), May 2007, 477–479.
  • Mackay Christopher S. Malleus Maleficarum (2 volumes). - Cambridge University Press, 2006, ISBN 0521859778
  • The Malleus Maleficarum of Kramer and Sprenger. / ed. and trans. by Summers Montague - Dover Publications, 1971, ISBN 0486228029
  • Elmar Bereuter. Hexenhammer. - Herbig: München, 2003, ISBN 3-7766-2341-1
  • Nürnberger Hexenhammer 1491. (Faksimile der Handschrift von 1491 aus dem Stadtarchiv Nürnberg) / Günter Jerouschek (Hrsg.) - Olms: Hildesheim 1992, ISBN 3-487-09380-4
  • Heinrich Kramer (Institoris). Der Hexenhammer : Malleus maleficarum. - Dtv: München, 2003, ISBN 3-423-30780-3
  • Peter Segl. Der Hexenhammer. Entstehung und Umfeld des Malleus maleficarum von 1487. - Böhlau: Köln, 1988, ISBN 3-412-03587-4
  • Jakob Sprenger und Heinrich Institoris. Der Hexenhammer. - Area Verlag: Erftstadt, 2004, ISBN 3-89996-069-6
  • Шпренгер Я., Инститорис Г., Молот ведьм. - Интербук: Москва: 1990, - с. 352

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Raganu_āmurs&oldid=30986"