Atšķirības starp "Svētais Krēsls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Svētais Krēsls''' (lat. ''Sancta Sedes''); arī “Apustuliskais Krēsls” (''Apostolica Sedes'') - [[pāvests]] un [[Romas Kūrija]] kā [[Kanoniskās tiesības|kanonisko]] un starptautisko publisko tiesību subjekts (tā nav valsts, bet gan īpatnējs - ''sui generis'' - starptautisko tiesību subjekts, kura statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam) | + | '''Svētais Krēsls''' (lat. ''Sancta Sedes''); arī “Apustuliskais Krēsls” (''Apostolica Sedes'') - [[pāvests]] un [[Romas Kūrija]] kā [[Kanoniskās tiesības|kanonisko]] un starptautisko publisko tiesību subjekts (tā nav valsts, bet gan īpatnējs - ''sui generis'' - starptautisko tiesību subjekts, kura statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam). ''Svētā Krēsla'' noslēgtie starptautiskie līgumi ir pilnvērtīgi līgumi, kuriem ir piemērojama 1969. gada 23. maija Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. Arī diplomātiskajās tiesībās tam ir visas tiesības un pienākumi, kas ir noteikti 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem. Vēsturiski ''Svētā Krēsla'' [[nuncijs]] gandrīz vienmēr tika atzīts par valstī akreditētā diplomātiskā korpusa vecāko jeb dekānu, un vēl šodien daudzas valstis ievēro šo paražu. ''Svētā Krēsla'' starptautiskās attiecības kārto [[Vatikāns|Vatikāna]] Valsts sekretariāts (ārlietu ministrijas ekvivalents Romas kūrijā). |
| − | Sākotnēji tas bija stingri ekstrateritoriāls, t.i., tam nebija suverēnas varas pār nevienu konkrētu teritoriju. VII gs., pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, ''Svētais Krēsls'' pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, līdz ''Svētā Krēsla'' valdījumā palika [[Vatikāna pilsētvalsts]]. ''Svētais Krēsls'' palika bez savas valsts, taču tā starptautiski tiesiskais statuss nemainījās: tas palika tāds pats starptautisko publisko tiesību subjekts kā iepriekš. Slēdzot starptautiskos līgumus, Svētais Krēsls var to darīt divējādi: | + | No kanonisko tiesību viedokļa, Svētais Krēsls pastāv tikpat ilgi, cik pati [[Romas Katoļu Baznīca]]. No tā brīža, kad [[apustulis]] Pēteris pārcēlās no Antiohijas uz Romu un nodibināja tur savu [[Bīskaps|bīskapa]] sēdekli, jau var runāt par ''Svētā Krēsla'' esamību. Arī no starptautisko publisko tiesību viedokļa ''Svētais Krēsls'' ir ārkārtīgi sens, jo ir vecākais no visiem pašlaik pasaulē pastāvošajiem starptautisko tiesību subjektiem. Sākotnēji tas bija stingri ekstrateritoriāls, t.i., tam nebija suverēnas varas pār nevienu konkrētu teritoriju. VII gs., pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, ''Svētais Krēsls'' pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, līdz ''Svētā Krēsla'' valdījumā palika [[Vatikāna pilsētvalsts]]. ''Svētais Krēsls'' palika bez savas valsts, taču tā starptautiski tiesiskais statuss nemainījās: tas palika tāds pats starptautisko publisko tiesību subjekts kā iepriekš. Slēdzot starptautiskos līgumus, Svētais Krēsls var to darīt divējādi: |
* savā vārdā– kā universālās Katoļu baznīcas vadība. Šajā kategorijā ietilpst visi [[Konkordāts|konkordāti]] (arī ar Latviju) un pārējie līgumi, kas skar Katoļu Baznīcas intereses. | * savā vārdā– kā universālās Katoļu baznīcas vadība. Šajā kategorijā ietilpst visi [[Konkordāts|konkordāti]] (arī ar Latviju) un pārējie līgumi, kas skar Katoļu Baznīcas intereses. | ||
* Vatikāna pilsētvalsts vārdā, ja līguma priekšmets ir saistīts ar šīs valsts funkcionēšanu. | * Vatikāna pilsētvalsts vārdā, ja līguma priekšmets ir saistīts ar šīs valsts funkcionēšanu. | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 7. februāris, plkst. 13.03
Svētais Krēsls (lat. Sancta Sedes); arī “Apustuliskais Krēsls” (Apostolica Sedes) - pāvests un Romas Kūrija kā kanonisko un starptautisko publisko tiesību subjekts (tā nav valsts, bet gan īpatnējs - sui generis - starptautisko tiesību subjekts, kura statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam). Svētā Krēsla noslēgtie starptautiskie līgumi ir pilnvērtīgi līgumi, kuriem ir piemērojama 1969. gada 23. maija Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. Arī diplomātiskajās tiesībās tam ir visas tiesības un pienākumi, kas ir noteikti 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem. Vēsturiski Svētā Krēsla nuncijs gandrīz vienmēr tika atzīts par valstī akreditētā diplomātiskā korpusa vecāko jeb dekānu, un vēl šodien daudzas valstis ievēro šo paražu. Svētā Krēsla starptautiskās attiecības kārto Vatikāna Valsts sekretariāts (ārlietu ministrijas ekvivalents Romas kūrijā).
No kanonisko tiesību viedokļa, Svētais Krēsls pastāv tikpat ilgi, cik pati Romas Katoļu Baznīca. No tā brīža, kad apustulis Pēteris pārcēlās no Antiohijas uz Romu un nodibināja tur savu bīskapa sēdekli, jau var runāt par Svētā Krēsla esamību. Arī no starptautisko publisko tiesību viedokļa Svētais Krēsls ir ārkārtīgi sens, jo ir vecākais no visiem pašlaik pasaulē pastāvošajiem starptautisko tiesību subjektiem. Sākotnēji tas bija stingri ekstrateritoriāls, t.i., tam nebija suverēnas varas pār nevienu konkrētu teritoriju. VII gs., pēc langobardu iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par de facto vienīgo suverēno Romas hercogistes pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par franku karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. Pipina dāvinājumu apstiprināja viņa dēls Kārlis Lielais. Uz pasaules kartes parādījās jauna – Pāvesta valsts, - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, līdz Svētā Krēsla valdījumā palika Vatikāna pilsētvalsts. Svētais Krēsls palika bez savas valsts, taču tā starptautiski tiesiskais statuss nemainījās: tas palika tāds pats starptautisko publisko tiesību subjekts kā iepriekš. Slēdzot starptautiskos līgumus, Svētais Krēsls var to darīt divējādi:
- savā vārdā– kā universālās Katoļu baznīcas vadība. Šajā kategorijā ietilpst visi konkordāti (arī ar Latviju) un pārējie līgumi, kas skar Katoļu Baznīcas intereses.
- Vatikāna pilsētvalsts vārdā, ja līguma priekšmets ir saistīts ar šīs valsts funkcionēšanu.
Tie lielākoties ir līgumi par dažādiem tehniskiem, ekonomiskiem un finansiāliem jautājumiem, un tie tiek slēgti galvenokārt ar Itālijas Republiku.
