Atšķirības starp "Poļu-zviedru karš (1600-1635)" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Poļu-zviedru karš (1600-1635)''' - 1600. gadā sācies karš starp [[Žečpospoļita|Žečpospoļitu]] un [[Zviedrijas karaliste|Zviedrijas karalisti]], kura iemesls bija Polijas karaļa | + | '''Poļu-zviedru karš (1600-1635)''' - 1600. gadā sācies karš starp [[Žečpospoļita|Žečpospoļitu]] un [[Zviedrijas karaliste|Zviedrijas karalisti]], kura iemesls bija Polijas un Zviedrijas un tā tēvoča Zēdermanlandes hercoga Kārļa (karaļa Kārļa IX) cīņa par Zviedrijas troni, taču karadarbība trijos posmos - 1600.-1611.; 1617.-1618.; 1625.-1629., - norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. |
Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogs [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]] pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā ([[Ketlers Vilhelms, Kurzemes hercogs|Vilhelms]] atradās trimdā Kēnigsbergā un orientējās uz Zviedriju). Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. gada vidū. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas. | Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogs [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]] pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā ([[Ketlers Vilhelms, Kurzemes hercogs|Vilhelms]] atradās trimdā Kēnigsbergā un orientējās uz Zviedriju). Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. gada vidū. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas. | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 18. septembris, plkst. 13.20
Poļu-zviedru karš (1600-1635) - 1600. gadā sācies karš starp Žečpospoļitu un Zviedrijas karalisti, kura iemesls bija Polijas un Zviedrijas un tā tēvoča Zēdermanlandes hercoga Kārļa (karaļa Kārļa IX) cīņa par Zviedrijas troni, taču karadarbība trijos posmos - 1600.-1611.; 1617.-1618.; 1625.-1629., - norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē.
Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja Kurzemes un Zemgales hercogistes piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogs Frīdrihs pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā (Vilhelms atradās trimdā Kēnigsbergā un orientējās uz Zviedriju). Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. gada vidū. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas.
Skat. arī: Salaspils kauja (1605)
karaļa Gustava II Ādolfa Rīgas privilēģiju apstiprinājums pēc pilsētas kapitulācijas 1621. g.
Literatūra par šo tēmu
Mariusz Balcerek. Księstwo Kurlandii i Semigalii w wojnie Rzeczypospolitej ze Szwecją w latach 1600–1629. - Poznań, 2012, ss. 448
