Atšķirības starp "Drakona ordenis" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Drakona ordenis tika atvasināts no [[Serbi|serbu]] [[kņazs|kņaza]] [[Milošs Obiličs|Miloša Obiliča]] dibinātā [[Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordenis|„Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordeņa“]]. To izveidoja 12 serbu bruņinieki (pēc Obiliča ģerbonī esošās saules 12 stariem), kā ordeņa pamatmērķi izvirzot cīņu ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]]. [[Kosovas kauja|Kosovas kaujā]] krita visi šī ordeņa bruņinieki, izdzīvoja tikai [[Gospodars|gospodara]] Lazara dēls Stefans, kurš pēc sakāves patvērumu rada Ungārijā., karaļa Sigismunda galmā. 1408. gada 13. gecembrī kā Sv. Jura ordeņa tiesību pārmantotājs tika nodibināts '''Drakona ordenis'''. 1431. gadā tika ieviestas jaunas hierarhijas pakāpes, papildināts iesvētīšanas rituāls. Pēc Sigismunda I nāves 1437. gadā ordeņa darbība apsīka. | Drakona ordenis tika atvasināts no [[Serbi|serbu]] [[kņazs|kņaza]] [[Milošs Obiličs|Miloša Obiliča]] dibinātā [[Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordenis|„Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordeņa“]]. To izveidoja 12 serbu bruņinieki (pēc Obiliča ģerbonī esošās saules 12 stariem), kā ordeņa pamatmērķi izvirzot cīņu ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]]. [[Kosovas kauja|Kosovas kaujā]] krita visi šī ordeņa bruņinieki, izdzīvoja tikai [[Gospodars|gospodara]] Lazara dēls Stefans, kurš pēc sakāves patvērumu rada Ungārijā., karaļa Sigismunda galmā. 1408. gada 13. gecembrī kā Sv. Jura ordeņa tiesību pārmantotājs tika nodibināts '''Drakona ordenis'''. 1431. gadā tika ieviestas jaunas hierarhijas pakāpes, papildināts iesvētīšanas rituāls. Pēc Sigismunda I nāves 1437. gadā ordeņa darbība apsīka. | ||
| − | + | '''Ievērojamākie šī ordeņa locekļi:''' | |
[[Attēls:Drachen_orden_sign.jpg|right|thumb|200px|Drakona ordeņa emblēmas izšuvums apģērbā]] | [[Attēls:Drachen_orden_sign.jpg|right|thumb|200px|Drakona ordeņa emblēmas izšuvums apģērbā]] | ||
* Sigismunds I Luksemburgs, Ungārijas [[karalis]] | * Sigismunds I Luksemburgs, Ungārijas [[karalis]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 15. oktobris, plkst. 16.32
Drakona ordenis (lat. Societas Draconistrarum, vai Societas Draconis; ung. Ordo equestris Draconis; vāc. Drachenorden) – 1408. gadā Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora un Ungārijas karaļa Sigismunda I Luksemburga dibināts elitārs bruņinieku ordenis ar 24 locekļiem (lielākā daļa monarhi), kura atšķirības zīme bija medaljons ar attēlotu drakonu, kurš krusta ēnā mīda kājām pusmēnesi. Devīzes: „O quam misericors est Deus” (Dievs ir žēlsirdīgs), arī „Justus et paciens” (Taisnīgi un miermīlīgi).
Drakona ordenis tika atvasināts no serbu kņaza Miloša Obiliča dibinātā „Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordeņa“. To izveidoja 12 serbu bruņinieki (pēc Obiliča ģerbonī esošās saules 12 stariem), kā ordeņa pamatmērķi izvirzot cīņu ar Osmaņu impēriju. Kosovas kaujā krita visi šī ordeņa bruņinieki, izdzīvoja tikai gospodara Lazara dēls Stefans, kurš pēc sakāves patvērumu rada Ungārijā., karaļa Sigismunda galmā. 1408. gada 13. gecembrī kā Sv. Jura ordeņa tiesību pārmantotājs tika nodibināts Drakona ordenis. 1431. gadā tika ieviestas jaunas hierarhijas pakāpes, papildināts iesvētīšanas rituāls. Pēc Sigismunda I nāves 1437. gadā ordeņa darbība apsīka.
Ievērojamākie šī ordeņa locekļi:
- Sigismunds I Luksemburgs, Ungārijas karalis
- Stefans Lazara dēls, Serbijas kņazičs
- Alfonso V Cēlsirdīgais, Aragonas, Valensijas, Sicīlijas un Maljorkas, Neapoles karalis, Barselonas grāfs
- (Polijas karalis)Vladislavs II Jagailis, Polijas karalis, Lietuvas lielkņazistes lielkņazs
- Henrijs V, Anglijas karalis
- Vitauts, Lietuvas lielkņazistes lielkņazs
- Ernsts Eizerns Habsburgs, Austrijas erchercogs
- Vlads II Drakuls, Valahijas gospodars
u.c.
Ieteicamā literatūra
- F. P. Smitmer, Über den Drachenorden, Jahrbuch der Heraldischen Gesellschaft Adler, N. F. 5/6, 1895
- Jean Schoos, Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und
Gegenwart, Luxembourg,1990
- Die geistliche Ritterorden Europas, Sigmaringen, 1980
- Christian Steeb, Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen, Graz, 1996
- Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft, Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland, Frankfurt/Main, 1991
- Frommer, Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen in: Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale,
15, Wien 1870
- Galbreath, Jequier, Lehrbuch der Heraldik, Lausanne, 1978
- Codex zum Computer, 250 Jahre Universitätsbibliothek Innsbruck, Katalog zur Ausstellung des Tiroler Landesmuseums Ferdinandeum Innsbruck
in Zusammenarbeit mit der Universitätsbibliothek Innsbruck, Innsbruck 1996
- Hermann Mau, Die Rittergesellschaften mit St. Jörgenschild in Schwaben, Stuttgart, 1941
- J. Siebmacher, Großes und allgemeines Wappenbuch, Band A, Geschichte der Heraldik, Nürnberg 1890
- Bonnani, Fillipo, Catalogo degli ordini equestri e militari, Rom 1771
- Heinrich F. Michetschläger, Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie, Wien 1918/19
