Latvijas vācbaltu zemessargi

Latvijas baltvācu zemessargi - izformētās Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienības, kas pēc Strazdumuižas pamiera 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā:

• Vācbaltu bataljons
• Vācbaltu cīņas bataljons

Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu. 6. jūlijā šīs daļas tika pārdēvētas par "Latvijas baltvācu zemessargiem" - 4700 vīri (5,7% no Latvijas armijas) - un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā; daudzus zemessargus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā.

• 
  pulkvedis Aleksanders
• 
  mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs
• 
  Daugavas šķērsošana pie Krustpils
• 
  radiostacija Līvānos
• 
  mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
• 
  virsnieki atpūtā
• 
  mīnmetējs
• 
  kolonna ceļā uz fronti
• 
  ritmeisters Binkavs
• 
  sagūstītie sarkanarmieši
• 
  lauka lielgabals
• 
  baterija
• 
  baterija pozīcijās
• 
  virsnieki atpūtā: fēnrihs Valmans, ritmeisters Binkavs, doktors Šēnfelds
• 
  Rosanovskas dzelzceļa stacijā
• 
  mīnmetējnieki
• 
  latviešu artilēristi ceļā
• 
  latviešu artilēristi pēc marša
• 
  ierindnieks
• 
  dižkareivis