Atšķirības starp "24. teritoriālais korpuss" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎)
m
16. rindiņa: 16. rindiņa:
 
** 639. artilērijas pulks (bij. [[Latgales artilērijas pulks]]), pulkv. J. Žīds.
 
** 639. artilērijas pulks (bij. [[Latgales artilērijas pulks]]), pulkv. J. Žīds.
 
* 613. artilērijas pulks (bij. [[Smagās artilērijas pulks]]), pulkv. A. Birkenšteins;
 
* 613. artilērijas pulks (bij. [[Smagās artilērijas pulks]]), pulkv. A. Birkenšteins;
−
* 111. zenītartilērijas divizions;
+
* 111. zenītartilērijas divizions (bij. [[Zenītartilērijas pulks]]);
 
* sapieru bataljoni (nokomplektēti no bij. [[Sapieru pulks|Sapieru pulka]]);
 
* sapieru bataljoni (nokomplektēti no bij. [[Sapieru pulks|Sapieru pulka]]);
 
* sakaru bataljoni (bij. [[Armijas sakaru bataljons]]);
 
* sakaru bataljoni (bij. [[Armijas sakaru bataljons]]);

Versija, kas saglabāta 2013. gada 22. februāris, plkst. 12.54

Riga 11 1940.jpg

Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas (SZSA) 24. teritoriālais korpuss (kr. 24-й территориальный корпус РККА) - no 1940. gada 27. augusta līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija (Latvijas Tautas armija), kas pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS, armija tika pārstrukturizēta (no 16000 vīru uz 8000 vīriem) un ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra Timošenko 17. augusta pavēle № 0191, kā arī 1940. gada 27. augusta Latvijas Tautas Saeims lēmums par Latvijas Tautas armijas pārveidošanu par Sarkanās Armijas teritoriālo korpusu.). Tika saglabātas Latvijas armijas uniformas, nomainot tikai zīmotnes. Korpusa komandieris: ģenerālleitnants R. Kļaviņš, korpusa komandiera vietnieks: ģenerālmajors Čistjakovs, korpusa komisārs: brigādes komisārs Smirnovs. Korpusa štāba priekšnieks: ģenerālmajors O. Ūdentiņš, viņa vietnieks, arī operatīvās daļas priekšnieks: pulkvedis Savinovs, operatīvās daļas priekšnieka palīgi: pulkvedis J. Upītis, pulkvedis P. Liepiņš un pltn. T. Galdiņš; izlūkošanas daļas priekšnieks: pltn. A. Blaus, ierindas daļas priekšnieks: pulkvedis A. Vīpulis, politiskās daļas priekšnieks: komisārs Šteinbergs, aizmugures daļas priekšnieks: pulkvedis J. Kaļķis, apgādes daļas priekšnieks: ģenerālmajors A. Dālbergs, spēkratu priekšnieks: ģenerālmajors 0. Grosbarts, artilērijas priekšnieks: ģenerālmajors A. Danebergs un artilērijas štāba priekšnieks: pulkvedis K. Kārkliņš.

Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas (8000 vīru):

No Latvijas armijas bruņojuma abu haubiču pulku un divu vieglās artilērijas pulku veidošanai pārņēma 44 lauka lielgabalus (18 mārciņu) un 56 lauka haubices (114 mm), bet pārējās artilērijas vienības iekonservēja noliktavās.

181. strēlnieku divīziju novietoja Zemgalē un Kurzemē (1941. g. maijā pārdislocēja uz Vidzemi): divīzijas štābu - Tukumā, 186. strēlnieku pulku - Dobelē, Saldū, Kaulačos un Brūnumuižā, 195. strēlnieku pulku - Kuldīgas apvidū. 243. strēlnieku pulku - Talsu rajonā, 623. artilērijas pulku - Tukuma apvidū un 624. artilērijas pulku - Kandavas apvidū. 183. strēlnieku divīziju novietoja Vidzemē: divīzijas štābu - Cēsīs, 285. strēlnieku pulku - Cēsīs, 295. strēlnieku pulku - Valmierā, 227. strēlnieku pulku - Valkā, Apē un Rūjienā, 639. artilērijas pulku - Cēsu apvidū, 640. artilērijas pulku - Limbažu rajonā un 20. jātnieku pulku - Jelgavā, Svētē, Iecavā un Bēnē.

Korpusa iekšienē turpinājās sovetizācijas procesi, tagad jau forsēti ieviešot SZSA pastāvošo kontroles sistēmu, un ļoti būtiska tās sastāvdaļa bija sevišķās daļas – čekas analogs bruņotajos spēkos – un politiskā vadītāja jeb “poļitruka” institūts. 1941. 14. jūnija rītā tika veikti plaši korpusa komandējošā sastāva aresti: daļu virsniekus norīkoja “uz mācībām”, kur apcietināja un atbruņoja. Par pretošanos un bēgšanas mēģinājumiem vairāki cilvēki tika nošauti. Pārējos nogādāja Gulbenes stacijā sagatavotos ieslodzīto vagonos - tika aizvesti uz Rīgu, 16.-17. jūnijā virsniekus aizveda tālāk uz Daugavpili, bet no turienes - uz PSRS galējiem ziemeļiem — uz Noriļskas soda nometnēm. Kopā Gulbenes poligona Litenes un Ostroviešu nometnēs tika arestēti ap 430 virsnieku, kuriem ešelonā pievienoja klāt vēl ap 130 virsnieku no Rīgas. Pavisam uz Noriļskas nometni tik deportēti aptuveni 560 bijušo Latvijas armijas virsnieku, instruktoru un kareivju, vairāk nekā 200 tika deportēti uz citām GULAGa nometnēm.

1941. gada 22. jūnijā sākoties karadarbībai starp Vāciju un PSRS, 24. teritoriālais korpuss līdz ar citām Sarkanās armijas daļām ar kaujām atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Liels skaits karavīru krita sadursmēs ar vāciešiem, daudzi dezertēja, tuvojoties Latvijas ziemeļaustrumu robežai. jūnija beigās tika izdota pavēle par bijušo Latvijas pilsoņu atvaļināšanu, viņiem izsakot attiecīgu vēlēšanos. Jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti vēl divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā pēc sīvām cīņām ar uzbrūkošām vācu vienībām 24. teritoriālais korpuss cieta smagus zaudējumus - ierindā bija palikuši tikai aptuveni 3000 vīru, - abu divīziju atliekas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas (korpuss kā atsevišķa armijas vienība tika izformēts augustā) par 201. Latvijas strēlnieku divīziju, uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Oktobra sākumam Latvijas divīzijā bija 10 877 karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās arī 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.

1942. gada 16. augustā no bijušajiem Latvijas armijas tankistiem, papildinot personālsastāvu ar jaunapmācītajiem, tika izveidots tanku bataljons "Latvijas strēlnieks" (танковая колонна "Латвияс стрелниекс"), kas tika iekļauts 25. tanku pulka sastāvā (25-ий Гвардейский танковый полк). Par izcilību kaujās, oktobrī 201. divīzijai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja savulaik Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.

Skat. arī: Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā

  • 243. strēlnieku pulka seržants

  • artilērijas pulka seržants

  • jaunākais leitnants

  • autotanku pulka seržants J.Znotiņš

  • Štāba bataljona karavīri

  • Litenē nogalināto pārapbedīšana 1989. gadā

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.

Literatūra par šo tēmu

  • Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=24._teritoriālais_korpuss&oldid=41661"