Atšķirības starp "Latviešu strēlnieku padomju divīzija" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 1. marts, plkst. 10.02

9. pulka strēlnieki 1918. gada novembrī

Latviešu strēlnieku padomju divīzija, Padomju Latvijas strēlnieku divīzija (12.01.1919.-26.06.1919.), 53. strēlnieku divīzija (26.06.1919.-08.07.1919.), arī Latviešu strēlnieku divīzija (no 03.08.1919.) - no t.s. latviešu sarkanajiem strēlniekiem komplektēta Sarkanā armijas vienība, izveidota 1918. gada 13. aprīlī Petrogradā. Divīzijas priekšnieki:

• pulkvedis J.Vācietis (04.1918.-07.1918.);
• P.Avens (07.1918.-01.1919;
• G.Manguls (01.1919.-03.1919.);
• A.Martusevičs (03.1919.-10.1919.);
• F.Kalniņš (10.1919.-07.1920.);
• K.Stucka (07.1920.-11.1920.).

Sastāvēja no 3 brigādēm (katrā 3 pulki ar atjaunotiem latviešu strēlnieku pulku nosaukumiem), kā ari jo jauna izveidotajām vienībām: rezerves strēlnieku pulka, jātnieku pulka, divīzijas artilērijas (3 divizioni), bruņoto auto vienības, aviogrupas, sakaru bataljona, inženieru bataljona, medicīnas un loģistikas vienībām. No bēgļu gaitās aizbraukušajiem latviešu strādniekiem sarkangvardu vienības tika izveidotas Maskavā, Petrogradā, Harkovā, Odesā, Rostovā, Samarā, Ufā, Arhangeļskā, Vologdā, Staraja Rusā u.c., kuras vēlāk iekļāva divīzijas pulkos, vai izveidojot jaunas vienības. Saratovā no latviešiem izveidoja īpašo uzdevumu 10. Saratovas latviešu strādnieku pulku (kuru vēlāk iekļāva 3. brigādes sastāvā), atsevišķās pilsētās - Penza, Vitebska u.c. - izveidoja latviešu kavalērijas vienības (Vitebskā - jātnieku pulks). Veļikije Lukos saformēja Liepājas latviešu strēlnieku pulku. Augstākā vara bija Latviešu strēlnieku pulku padomei un tās izpildinstitūcijai - Iskolastrelam (9 locekļu sastāvā), kas veica organizatorisko, administratīvo, propagandas darbu, iecēla pulku, brigāžu un divīzijas komandierus (1919. gada martā Iskolastrelu pakļāva lielinieku partijas organizācijai un Revolucionārajai kara padomei, bet 1919. gada jūlijā Iskolastrelu likvidēja, tās funkcijas pārņemot divīzijas partijas nodaļas politdaļai).

1., 4., 5., 6. pulki tika nosūtīti karot Austrumu frontē (10.-11.1918.), 3. brigāde tika nosūtīta karot Dienvidu frontē. Decembrī divīzija tika pārdislocēta uz rietumiem, kur uzsāka Vācijas okupācijas armijas izdzīšanu no jaundibinātās Latvijas Republikas teritorijas. 1919. gada janvārī divīzija (~23 000 vīru) tika iekļauta jaunizveidotajā Padomju Latvijas armijā, kas piedalījās Latvijas Neatkarības karā. 1919. gada septebrī un oktobrī divīzija (~19 300 vīru) cīnījās mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pret Polijas Republikas armiju. Novembrī pārdislocēta uz Dienvidu fronti, kur piedalījās Orlas-Kromu operācijā, Kahovkas placdarma cīņās, Perekopa ieņemšanā. Lielā kritušo skaita dēļ divīzija tika ievērojami papildināta ar jauniesauktajiem no citiem Krievijas reģioniem. 1920. gada aprīlī divīzija tika nosūtīta piedalīties kaujās dienvidos pret Vrangeļa armiju.

Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā divīzija (~17 300 vīru) tika izformēta un liela daļa personālsastāva atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši; pārējie palika dienēt Sarkanajā armijā vai demobilizējās un uzsāka civilu dzīvi, jo daudziem bijušajiem strēlniekiem atgriešanās dzimtenē palika neīstenojams sapnis galvotāju trūkuma dēļ).

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 173.-174. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995.
• Draudiņš T. Latviešu strēlnieku cīņu ceļš. 1917.-1920. - Rīga, 1961.
• Šteins V. Latviešu sarkano strēlnieku cīņu un piemiņas vietas Latvijā. - Avots: Rīga, 1987. - 67 lpp.
• Šteins V. Mēs vērām vārtus : Latviešu sarkano strēlnieku slavas ceļus atceroties. - Avots: Rīga, 1987. - 117 lpp.
• Kaimiņš J. Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolūcijas uzvaru. 1917.-1918. - Rīga, 1957.
• Ķīsis R. Oktobra revolūcija un latviešu strēlnieki. - Rīga, 1948.
• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
• Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
• Līdaks J. Dažas ziņas par latviešu strēlnieku pulkiem un to cīņām par padomju varu 1917.-1919. gadā. // Padomju Latvijas Skola. 1953. Nr.2.
• Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā. Atmiņas un dokumenti. - Rīga, 1960.
• Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem : latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Nordik: Rīga, 2006. - 726 lpp.

• Ģērmanis U. Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. - Almqvist & Wiksell: Stockholm, 1974 - 336 p.

• История латышских стрелков (1915-1920). - Рига, 1972
• Кайминь Я., Латышские стрелки в борьбе за победу Октябрьской революции. 1917-1918. - Рига, 1961
• Спреслис А.И., Латышские стрелки на страже завоеваний Октября, 1917-1918. - Рига, 1967
• Латышские стрелки и красногвардейцы в первый год Советской власти. – Москва, 1975
• Цыпкин Г.А. Красная гвардия в борьбе за власть Советов. – Москва, 1967
• Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече. 1982. №№ 4, 5, 6.

Resursi internetā par šo tēmu

• Latvijas valsts vēstures arhīva (LVVA) fonda Nr.P-25 kartiņa : Padomju Latvijas Latviešu strēlnieku divīzijas apvienotās padomes Izpildu komiteja
• Goppers K. Starp divām revolūcijām.
• Literatūras sarksts
• Ģērmanis U. Zemgaliešu komandieris.
• Viesturs Sprūde. Karotāji ar raksturu, nevis nelieši.

• Латышские стрелки.
• Красные латышские стрелки
• Латышские красные стрелки на фронтах Гражданской войны 1918-1920 гг.
• Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече», №№ 4, 5 и 6, 1982