Atšķirības starp "Nacionālisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 1. marts, plkst. 15.27

Nacionālisms (an. nationalism, vc. Nationalismus, kr. национализм) - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas nācijas identitātes konceptu, pakārtojot nedefinējamām "nacionālajām vērtībām" visas citas vērtības kā atvasinātas, un raugoties uz tautu kā uz vienotu veselumu, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības.

Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās apgaismotāju vidē, palielinoties interesei par vēsturi un dabiskajām tiesībām, no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums). Unikāla nozīme nacionālisma ideoloģijā bija kultūrai: Pēc Jēnas sagrāves 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālisma adepti ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (Gemeinschaft) ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (Gesellschaft) raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. slavofili u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismam (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Austrumeiropu, Dienvidaustrumeiropu u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja Pirmais pasaules karš, kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra V.Vilsona pasludinātās nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja sakāpinātā nacionālisma jeb šovinisma izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē Eiropā nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma II Pasaules kara laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimnieciskais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Šķita, ka zudis pats nacionālisms pamats, jo neviena tauta neizrādījās vienots veselums, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, bet gan dažādu sociālu slāņu un grupu bieži vien pretrunu pilns kopums. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, pateicoties atniskās apdraudētības sajūtai, atsevišķās sociālajās grupās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt un krīžu apstākļos pat pieaugt. Jaunattīstības zemēs politiskais nacionālisms parādījās XX gs. vidū un pieņemas spēkā līdz pat mūsu dienām.

• Latviešu kultūras nacionālisms radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja jaunlatvieši. XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskāun politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu nacionālisma modeļa pārņemšanu Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). Šajā periodā diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu latviešu intelektuālās un politiskās elites grupējumu izveidošanos un pastāvēšanu: viens pastāvēja Baltijā – Tērbatā un Rīgā, – otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu grupu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Taču vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz autonomas latviešu kultūras un valodas attīstību pēc vācu nacionālisma piedāvātā modeļa. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. 70. gadu beigām latviešu nacionālisma kustībā iestājās zināma stagnācija, nacionālistiski orientētajiem kultūras darbiniekiem zaudējot ietekmi tautas masās: tautas vairuma intereses zudumu par vietējo tautībnieku nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - straujās industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā. Latviešu nacionālisma renesanses sākums attiecināms uz XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidi, kur parādijās politiskā nacionālisma ideja par savu neatkarīgu valsti. Sākotnēji tautībnieku noraidīta, tā tomēr I Pasaules kara beigās tika pieņemta arī pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. Ulmaņa režīma laikā nacionālisms tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija. Pēc Latvijas okupācijas, LPSR latviešu etniskais nacionālisms tika aizliegts un tā izpausmes represētas.

Skat. arī nacisms, fašisms, narodņicisms, tautiskums

Literatūra par šo tēmu

• Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
• Dzintars R. Pozitīvais nacionālisms. - Jumava: Rīga, 2009., 128 lpp.
• Lācis V. Nacionālisms un brīvība. - Jumava: Rīga, 2009., 74 lpp. ISBN 9789984382142
• Samsons V. Naida un maldu slīkšņā. Ieskats ekstrēmā latviešu nacionālisma uzskatu evolūcijā. – Rīga, 1983.

• Benedict Anderson. Imagined communities. Reflections on the origin and spread of nationalism. - Verso: London, 1991, ISBN 0-86091-329-5
• Ernest Gellner. Nations and Nationalism. - Blackwell: Oxford, 1983, ISBN 0-631-12992-8
• Ernest Gellner. Nationalism. - Weidenfeld & Nicholson: London, 1997, ISBN 0-297-81612-8
• Michael Billig. Banal Nationalism. - Thousand Oaks: London/Sage, 1995, ISBN 0-8039-7524-4
• Rogers Brubaker. Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996, ISBN 0-521-57224-X
• Anthony D. Smith. Nationalism. Theory, ideology, history. - Polity Press: Cambridge, 2001, ISBN 0-7456-2659-9
• Breuilly John. Nationalism and the State. - Chicago University Press, Chicago, 1994, ISBN 0-226-07414-5
• Greenfeld Liah. Nationalism: Five Roads to Modernity. - Harvard University Press: Cambridge, 1992, ISBN 0-674-60319-2
• Hobsbawm Eric J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 1992, ISBN 0-521-43961-2 .
• Malesevic Sinisa. Identity as Ideology: Understanding Ethnicity and Nationalism. - Palgrave: New York, 2006,ISBN 1-4039-8786-6.
• Ozkirimli Umut. Theories of Nationalism: A Critical Introduction. - Palgrave: New York, 2010
• The Sage Handbook of Nations and Nationalism. / Delanty, Gerard; Kumar, Krishan, eds. - Sage Publications: London, 2006 ISBN 9781412901017

• Peter Alter. Nationalismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1985, ISBN 3-518-11250-3
• Urs Altermatt. Das Fanal von Sarajevo. Ethnonationalismus in Europa. - Schöningh: Paderborn, 1996, ISBN 3-506-70406-0
• Otto Dann. Nation und Nationalismus in Deutschland 1770-1990. - C.H. Beck: München, 1993, ISBN 3-406-34086-5
• Imanuel Geiss. Nation und Nationalismen. Versuche über ein Weltproblem, 1962–2006. - Bremen, 2007, ISBN 3-934686-43-5
• Eric Hobsbawm. Nationen und Nationalismus. Mythos und Realität seit 1780. - Campus: Frankfurt am Main, 1991, ISBN 3-593-37778-0
• Reinhart Koselleck. Volk, Nation, Nationalismus, Masse. // Geschichtliche Grundbegriffe. Bd. 7 / Brunner, O., Conze, W. und Koselleck, R. (Hg.) - Klett-Cotta: Stuttgart, 1978, S. 141–431.
• Rolf-Ulrich Kunze. Nation und Nationalismus. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft,: Darmstadt, 2005, ISBN 3-534-14746-4
• Dieter Langewiesche. Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa. - C.H.Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45939-0
• Hagen Schulze. Staat und Nation in der europäischen Geschichte. - C.H.Beck: München, 1995, ISBN 3-406-38507-9
• Hans-Ulrich Wehler. Nationalismus, Geschichte, Formen, Folgen. - C.H.Beck: München, 2001, ISBN 3-406-44769-4
• Siegfried Weichlein. Nationalbewegungen und Nationalismus in Europa. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2006, ISBN 3-534-15484-3

• Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
• Mалахов В.С. Национализм как политическая идеология: Учебное пособие. - КДУ: Москва, 2005, 320 с.
• Смит Э.Д. Национализм и модернизм: Критический обзор современных теорий наций и национализма. - Праксис: Москва, 2004, 464 с. - ISBN 5-901574-39-7
• Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998, 306 с.
• Эвола Ю. Два лика национализма // Традиция и Европа. - Тамбов: 2009, С. 135-145. - ISBN 978-5-88934-426-1

Resursi internetā par šo tēmu

• Nacionālisms - liis.lv
• Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
• Kruks S. Kultūras un civilizācijas paradigma.
• Galvenās nevardarbīgās pretošanās formas un slēptais nacionālisms kā iekšējā nepakļaušanās padomju režīmama Latvijā (70., 80. gadi)
• Reinvalds S. Pozitīvais nacionālisms tautu attīstībā. (.doc)
• Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
• Uldis Krēsliņš. Aktīvais nacionālisms dokumentos un liecības: strāvojuma rašanās, attīstība un pastāvēšanas spilgtākās epizodes. // Latvijas Arhīvi. 2001. Nr.1.
• Fil. lic. Uldis Ģērmanis. Latvijas neatkarības idejas attīstība. // zagarins.net

• Nationalism. // Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Nationalism Project - Nationalism Studies Information Clearinghouse
• Nationalism. // Internet Modern History Sourcebook

• Nation und Nationalismus. / Hans-Georg Golz (Hrsg.) // Aus Politik und Zeitgeschichte (B 39/2004)
• Wolfgang Burgdorf. „Reichsnationalismus“ gegen „Territorialnationalismus“ : Phasen der Intensivierung des nationalen Bewußtseins in Deutschland seit dem Siebenjährigen Krieg.
• Niall Green. Antirussischer Nationalismus in den Baltenstaaten

• Алексеева Л. М. Русское национальное движение. // История инакомыслия в СССР: Новейший период. - Весть: Вильнюс/Москва, 1992 ISBN 5-89942-250-3
• Национализм // Новейший философский словарь
• Геллнер Э. Нации и национализм.
• Джордж Оруэлл. Заметки о национализме.
• Дугин А. Апология национализма.
• Кагарлицкий Б. Ю. Марксизм и национальный вопрос.
• Национализм. // Террор и террористы. Словарь
• Фридман Вл. Национализм и ксенофобия: социальные причины и психологическая основа явления.