Atšķirības starp "Bermonts Pāvels" versijām
m |
m |
||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā iesaukts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (''1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска''), piedalījies karagājienā uz Ķīnu. 1904. gadā kā brīvprātīgais pieteicies karadienestā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis [[Praporščiks|praporščika]] dienesta pakāpi (12.1905.), apbalvots ar III un IV šķiras [[Jura krusts|Jura krustu]]. 1905. gadā kristījies [[Pareizticība|pareizticībā]]. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (''Уссурийский казачий дивизион''), 1908. gadā piešķirta [[Horunžijs|horunžija]] dienesta pakāpe. 1909. gadā [[kornets]] sācis dienestu Pēterburgas 1. [[Ulāns|ulānu]] pulkā (''Санкт-Петербургский 1-й уланский полк''). Piedalījies [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karā]], 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (''Мищенко Павел Иванович'') adjutants, pēc tam dienējis 31. armijas korpusā. Septiņas reizes ievainots, paaugstināts par [[Rotmistrs|rotmistru]], apbalvots ar 4. pakāpes [[Sv.Annas ordenis|Sv. Annas ordeni]] un Sv. Annas zobenu "Par drosmi". | Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā iesaukts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (''1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска''), piedalījies karagājienā uz Ķīnu. 1904. gadā kā brīvprātīgais pieteicies karadienestā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis [[Praporščiks|praporščika]] dienesta pakāpi (12.1905.), apbalvots ar III un IV šķiras [[Jura krusts|Jura krustu]]. 1905. gadā kristījies [[Pareizticība|pareizticībā]]. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (''Уссурийский казачий дивизион''), 1908. gadā piešķirta [[Horunžijs|horunžija]] dienesta pakāpe. 1909. gadā [[kornets]] sācis dienestu Pēterburgas 1. [[Ulāns|ulānu]] pulkā (''Санкт-Петербургский 1-й уланский полк''). Piedalījies [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karā]], 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (''Мищенко Павел Иванович'') adjutants, pēc tam dienējis 31. armijas korpusā. Septiņas reizes ievainots, paaugstināts par [[Rotmistrs|rotmistru]], apbalvots ar 4. pakāpes [[Sv.Annas ordenis|Sv. Annas ordeni]] un Sv. Annas zobenu "Par drosmi". | ||
| − | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra revolūcijas]] ievēlēts par 1. ulānu pulka komandieri. Demobilizējies 1918. gadā kā [[pulkvedis]], darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. [[petļurieši]]em), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, [[Vācijas impērija]]s armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (''Salzwedel'') karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret [[lielinieki]]em. 1919. gada 12. jūnijā līdz ar t.s. [[Kellera korpuss|Kellera korpusu]] ieradās Mītavā (mūsd. Jelgava), kur turpināja organizēt vienības struktūru. 14.08.1919. Bermonts nosūtīja ziņojumu admirālim A.Kolčakam par armijas izveidošanu un nodomu virzīties Daugavpils-Veļikije Luku-Višņivoločkas-Vologdas virzienā, lai pārrautu satiksmi starp Petrogradu un Maskavu. 5. septembrī ģenerālis [[Judeničs Nikolajs|Judeničs]] (''Юденич, Николай Николаевич'') viņu iecēla par visu Krievijas pretlieliniecisko spēku Lietuvā un Kurzemē komandieri (''приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.''), tos apvienojot [[Rietumu brīvprātīgo armija|Rietumu brīvprātīgo armijā]]. 1919. gada 21. septembrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no komandiera pienākumu pildīšanas, pasludinot | + | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra revolūcijas]] ievēlēts par 1. ulānu pulka komandieri. Demobilizējies 1918. gadā kā [[pulkvedis]], darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. [[petļurieši]]em), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, [[Vācijas impērija]]s armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (''Salzwedel'') karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret [[lielinieki]]em. 1919. gada 12. jūnijā līdz ar t.s. [[Kellera korpuss|Kellera korpusu]] ieradās Mītavā (mūsd. Jelgava), kur turpināja organizēt vienības struktūru. 14.08.1919. Bermonts nosūtīja ziņojumu admirālim A.Kolčakam par armijas izveidošanu un nodomu virzīties Daugavpils-Veļikije Luku-Višņivoločkas-Vologdas virzienā, lai pārrautu satiksmi starp Petrogradu un Maskavu. 5. septembrī ģenerālis [[Judeničs Nikolajs|Judeničs]] (''Юденич, Николай Николаевич'') viņu iecēla par visu Krievijas pretlieliniecisko spēku Lietuvā un Kurzemē komandieri (''приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.''), tos apvienojot [[Rietumu brīvprātīgo armija|Rietumu brīvprātīgo armijā]]. 1919. gada 21. septembrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no komandiera pienākumu pildīšanas, pasludinot Rietumu brīvprātīgo armiju par neatkarīgu, bet oktobrī uzsāka karadarbību pret Latvijas armiju (t.s. [[Bermontiāde]]). Oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis gruzīnu [[kņazs]] Mihails Avalovs (''Михаил Антонович Авалов''). Rezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-[[Veimāras republika]]s robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (''генерал-майор''). Pēc sakāces līdz ar savas armijas paliekām 15.12.1919. ieradās Vācijā, kur internēts. |
Dzīvoja Hamburgā. 1915. gadā izdeva memuārus "Karagājiens pret boļševismu" (''Im Kampf gegen den Bolschevismus''), aktīvi līdzdarbojās krievu emigrācijas dzīvē. 1933. gadā kļuva par ''Krievu nacionālās sociālistiskās atbrīvošanās kustības'' (''Русское национальное освободительное социалистическое движение'') vadītāju. Pēc organizācijas aizliegšanas izveidoja ''Krievijas nacionālsociālistisko kustību'' (''Российское Национал-cоциалистическое движение''). 1939. gadā aizturēts un ieslodzīts sakarā ar apsūdzību par finanšu līdzekļu izsaimniekošanu, izraidīts uz Itāliju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi sievas īpašumos Dienvidslavijā. 1941. gadā pēc ģenerāļa Simoniča apvērsuma emigrēja uz ASV. Miris 1974. gada 27. janvārī Ņujorkā. | Dzīvoja Hamburgā. 1915. gadā izdeva memuārus "Karagājiens pret boļševismu" (''Im Kampf gegen den Bolschevismus''), aktīvi līdzdarbojās krievu emigrācijas dzīvē. 1933. gadā kļuva par ''Krievu nacionālās sociālistiskās atbrīvošanās kustības'' (''Русское национальное освободительное социалистическое движение'') vadītāju. Pēc organizācijas aizliegšanas izveidoja ''Krievijas nacionālsociālistisko kustību'' (''Российское Национал-cоциалистическое движение''). 1939. gadā aizturēts un ieslodzīts sakarā ar apsūdzību par finanšu līdzekļu izsaimniekošanu, izraidīts uz Itāliju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi sievas īpašumos Dienvidslavijā. 1941. gadā pēc ģenerāļa Simoniča apvērsuma emigrēja uz ASV. Miris 1974. gada 27. janvārī Ņujorkā. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 23. marts, plkst. 10.07
Pāvels Bermonts-Avalovs (Павел Михайлович Бермондт-Авалов; 1877.-1974.) - virsnieks, Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris 1919. gadā.
Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. It kā dzimis 1887. gada 4. martā Krievijas impērijā.
Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā iesaukts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска), piedalījies karagājienā uz Ķīnu. 1904. gadā kā brīvprātīgais pieteicies karadienestā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis praporščika dienesta pakāpi (12.1905.), apbalvots ar III un IV šķiras Jura krustu. 1905. gadā kristījies pareizticībā. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (Уссурийский казачий дивизион), 1908. gadā piešķirta horunžija dienesta pakāpe. 1909. gadā kornets sācis dienestu Pēterburgas 1. ulānu pulkā (Санкт-Петербургский 1-й уланский полк). Piedalījies I Pasaules karā, 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (Мищенко Павел Иванович) adjutants, pēc tam dienējis 31. armijas korpusā. Septiņas reizes ievainots, paaugstināts par rotmistru, apbalvots ar 4. pakāpes Sv. Annas ordeni un Sv. Annas zobenu "Par drosmi".
Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par 1. ulānu pulka komandieri. Demobilizējies 1918. gadā kā pulkvedis, darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. petļuriešiem), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, Vācijas impērijas armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret lieliniekiem. 1919. gada 12. jūnijā līdz ar t.s. Kellera korpusu ieradās Mītavā (mūsd. Jelgava), kur turpināja organizēt vienības struktūru. 14.08.1919. Bermonts nosūtīja ziņojumu admirālim A.Kolčakam par armijas izveidošanu un nodomu virzīties Daugavpils-Veļikije Luku-Višņivoločkas-Vologdas virzienā, lai pārrautu satiksmi starp Petrogradu un Maskavu. 5. septembrī ģenerālis Judeničs (Юденич, Николай Николаевич) viņu iecēla par visu Krievijas pretlieliniecisko spēku Lietuvā un Kurzemē komandieri (приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.), tos apvienojot Rietumu brīvprātīgo armijā. 1919. gada 21. septembrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no komandiera pienākumu pildīšanas, pasludinot Rietumu brīvprātīgo armiju par neatkarīgu, bet oktobrī uzsāka karadarbību pret Latvijas armiju (t.s. Bermontiāde). Oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis gruzīnu kņazs Mihails Avalovs (Михаил Антонович Авалов). Rezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (генерал-майор). Pēc sakāces līdz ar savas armijas paliekām 15.12.1919. ieradās Vācijā, kur internēts.
Dzīvoja Hamburgā. 1915. gadā izdeva memuārus "Karagājiens pret boļševismu" (Im Kampf gegen den Bolschevismus), aktīvi līdzdarbojās krievu emigrācijas dzīvē. 1933. gadā kļuva par Krievu nacionālās sociālistiskās atbrīvošanās kustības (Русское национальное освободительное социалистическое движение) vadītāju. Pēc organizācijas aizliegšanas izveidoja Krievijas nacionālsociālistisko kustību (Российское Национал-cоциалистическое движение). 1939. gadā aizturēts un ieslodzīts sakarā ar apsūdzību par finanšu līdzekļu izsaimniekošanu, izraidīts uz Itāliju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi sievas īpašumos Dienvidslavijā. 1941. gadā pēc ģenerāļa Simoniča apvērsuma emigrēja uz ASV. Miris 1974. gada 27. janvārī Ņujorkā.
1919. gada 1. septembris, Jelgavas apkaime
Literatūra par šo tēmu
- Čapenko A. Rietumu Brīvprātīgo armijas komandiera portrets. P. Bermonta biogrāfija // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. III. – Rīga, 2002. – 95.–110. lpp.
- Валерий Клавинг. Гражданская война в России: Белые армии. - Военно-историческая библиотека: Москва, 2003
Resursi internetā par šo tēmu
- Bermondt (Fürst Awaloff), Paul Michailowitsch - bundesarchiv.de
- General Pawel Michailowitsch Fürst Awaloff - Auktion : Orden, Geschichtliche Sammlungsstücke aus aller Welt
- Bermondt-Avaloff Pavel. Im Kampf gegen den Bolschevismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. - Verlag von J.J. Augustin: Glückstadt/Hamburg, 1925
