Atšķirības starp "Tirdzniecība senajos laikos" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tirdzniecība senajos laikos''' - kontrolēta maiņas tirdzniecības sistēma, kas izveidojās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], un bija izplatīta Senajos Austrumos līdz pat antīkajiem jeb sengrieķu-romiešu laikiem. Lielā mērā, bet atsevišķos periodos un [[Valsts|valstīs]] atradās pilnīgā valsts varas kontrolē, jo centralizētajās Seno Austrumu valstīs pastāvēja zināms kroņa-tempļu monopols pār izejvielām un amatniecības izstrādājumiem, bez tam valsts un tempļi bija lielākie luksusa preču (zelts, cēlkoki, dārgakmeņi, metāls, ziloņkauls, sveķi, purpurs, audumi u.tml.) patērētāji un eksportētāji, kas bija galvenais ārējās tirdzniecības produkts, tie arī finansēja tirgotāju [[karavāna]]s un nodrošināja to apsardzi. Starp lielākajiem civilizācijas centriem izveidojās pastāvīgi karavānu maršruti, sadalīti dienas gājiena posmos un aprīkoti ar akām un naktsmītnēm. Tirdzniecības ceļu krustpunktos un pārkraušanas vietās veidojās jaunas [[pilsēta]]s kā tirdzniecības centri. Tirgotājs sākotnēji faktiski bija [[Monarhs|valdnieka]] vai tempļa kalpotājs, aģents, atkarīgs un algots cilvēks, taču jau II gt.p.m.ē. sāka parādīties privāttirgotāji kā brīvā līguma aģenti, kas varēja zināmā mērā apvienot valsts pasūtījumu ar uzņēmējdarbību savā labā, un kam jau bija savs kapitāls tā īstenošanai. Aizvien biežāk tie veidojas savas korporācijas un paplašināja savu darbību, sākot, līdzīgi kā tempļi, nodarboties ar aizdošanu un augļošanu. Iekšējā tirgū valdīja primitīva ikdienā nepieciešamo produktu maiņas tirdzniecība, taču ļoti vāji attīstīta, jo dominēja centralizēta iedzīvotāju apgāde un sadale, kad par dienestu un pienākumu pildīšanu ierēdņi izsniedza pārtikas produktus un amatniecības ražojumus. [[Ciema kopiena]]s pašas sevi apgādāja ar visu nepieciešamo, t.sk. ar nepieciešamākajiem amatniecības izstrādājumiem, kas bija gluži dabiski primitīvajai naturālajai saimniecībai. II gt.p.m.ē. [[Senā Šumera|Šumerā]] blakus citiem maiņas ekvivalentiem (labības mēriem, lopu ādām u.c.) parādījās vara un sudraba stieņi, ko aizvien biežāk sāka izmantot ārējā tirdzniecībā, augļošanā, soda naudu maksāšanā u.tml. Sudrabā bija daudz vieglāk noteikt preces vērtību, tam bija relatīvi stabils kurss (atšķirībā no labības, kuras vērtība bija atkarīga no ražas), tas nebojājās un bija viegli transportējams, visur tika ņemts pretī un to bija ērti uzkrāt. Zelts kā maksāšanas līdzeklis apgrozībā ienāca daudz vēlāk, jo bija retāk sastopams un savas 15 reizes dārgāks par sudrabu, tātad izmantojams tikai norēķinos par lielām summām. Sākotnēji sudrabu lietoja gredzenu, stienīšu, klucīšu formā, dažkārt apzīmogojot ar tīrības un izcelsmes garantijas zīmogu. Parādījās pirmās sudraba [[mērvienības]]: [[grauds]] (~46 mg), [[šekels]] (8 g), [[mina]] (500 g), [[talents]] (26-30 kg). [[Monēta]]s parādījās VII-VIII gs.p.m.ē. Iekšējā sīktirdzniecībā līdz pat [[viduslaiki]]em turpināja dominēt maiņas tirdzniecība. | + | '''Tirdzniecība senajos laikos''' - kontrolēta maiņas tirdzniecības sistēma, kas izveidojās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], un bija izplatīta Senajos Austrumos līdz pat antīkajiem jeb sengrieķu-romiešu laikiem. Lielā mērā, bet atsevišķos periodos un [[Valsts|valstīs]] atradās pilnīgā valsts varas kontrolē, jo centralizētajās Seno Austrumu valstīs pastāvēja zināms kroņa-tempļu monopols pār izejvielām un amatniecības izstrādājumiem, bez tam valsts un tempļi bija lielākie luksusa preču (zelts, cēlkoki, dārgakmeņi, metāls, ziloņkauls, sveķi, purpurs, audumi u.tml.) patērētāji un eksportētāji, kas bija galvenais ārējās tirdzniecības produkts, tie arī finansēja tirgotāju [[karavāna]]s un nodrošināja to apsardzi. Starp lielākajiem civilizācijas centriem izveidojās pastāvīgi karavānu maršruti, sadalīti dienas gājiena posmos un aprīkoti ar akām un naktsmītnēm. Tirdzniecības ceļu krustpunktos un pārkraušanas vietās veidojās jaunas [[pilsēta]]s kā tirdzniecības centri. Tirgotājs sākotnēji faktiski bija [[Monarhs|valdnieka]] vai tempļa kalpotājs, aģents, atkarīgs un algots cilvēks, taču jau II gt.p.m.ē. sāka parādīties privāttirgotāji kā brīvā līguma aģenti, kas varēja zināmā mērā apvienot valsts pasūtījumu ar uzņēmējdarbību savā labā, un kam jau bija savs kapitāls tā īstenošanai. Aizvien biežāk tie veidojas savas korporācijas un paplašināja savu darbību, sākot, līdzīgi kā tempļi, nodarboties ar aizdošanu un augļošanu. Iekšējā tirgū valdīja primitīva ikdienā nepieciešamo produktu maiņas tirdzniecība, taču ļoti vāji attīstīta, jo dominēja centralizēta iedzīvotāju apgāde un sadale, kad par dienestu un pienākumu pildīšanu ierēdņi izsniedza pārtikas produktus un amatniecības ražojumus. [[Ciema kopiena]]s pašas sevi apgādāja ar visu nepieciešamo, t.sk. ar nepieciešamākajiem amatniecības izstrādājumiem, kas bija gluži dabiski primitīvajai naturālajai saimniecībai. II gt.p.m.ē. [[Senā Šumera|Šumerā]] blakus citiem maiņas ekvivalentiem (labības mēriem, lopu ādām u.c.) parādījās vara un sudraba stieņi, ko aizvien biežāk sāka izmantot ārējā tirdzniecībā, augļošanā, soda naudu maksāšanā u.tml. Sudrabā bija daudz vieglāk noteikt preces vērtību, tam bija relatīvi stabils kurss (atšķirībā no labības, kuras vērtība bija atkarīga no ražas), tas nebojājās un bija viegli transportējams, visur tika ņemts pretī un to bija ērti uzkrāt. Zelts kā maksāšanas līdzeklis apgrozībā ienāca daudz vēlāk, jo bija retāk sastopams un savas 15 reizes dārgāks par sudrabu, tātad izmantojams tikai norēķinos par lielām summām. Sākotnēji sudrabu lietoja gredzenu, stienīšu, klucīšu formā, dažkārt apzīmogojot ar tīrības un izcelsmes garantijas zīmogu. Parādījās pirmās sudraba [[mērvienības]]: [[grauds]] (~46 mg), [[šekels]] (8 g), [[mina]] (500 g), [[talents]] (26-30 kg). [[Monēta]]s parādījās VII-VIII gs.p.m.ē. Iekšējā sīktirdzniecībā līdz pat [[viduslaiki]]em turpināja dominēt maiņas tirdzniecība. [[Senā Roma|Senajā Romā]] tirdzniecība bija brīva, taču attīstījās, lielā mērā pateicoties valsts varas atbalstam. Vidusjūras piekrastes zemju apvienošana vienā lielvalstī ar vienotu kodificētu likumdošanu un mēru sistēmu padarīja sauszemes un jūras ceļus daudz drošākus. Un arī ērtākus: centralizēti visur tika būvēts rūpīgi pārdomāts, labiekārtots, bruģētu ceļu tīkls, kas līdz ar ūdensceļiem saistīja savā starpā lielākos centrus. Līdz ar to, salīdzinot ar Senajiem Austrumiem, daudz lielākā mērā bija attīstīta iekšējā tirdzniecība provinču, starpprovinču un reģionu robežās, bija pastāvīgi vietējie tirgi, kuros notika preču apmaiņa starp vietējo pilsētu an tās apkārtnes iedzīvotājiem. Ārējā tirdzniecība ar Austrumiem saglabāja savu specializāciju uz luksusa precēm, taču tirdzniecībā ar ziemeļiem un ziemeļrietumiem dominēja standarta amatniecības ražojumu maiņa pret zvērādām un izejvielām. Tirgotājs Romā bij veikalnieks-nodokļu atpircējs-augļotājs vienā personā. Apvienojās korporācijās, kompānijās, kuru rīcībā līdz ar to bija daudz lielāki līdzekļi, noliktavas, [[faktorija]]s, sava kuģu flote, aģentu tīkls. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 8. aprīlis, plkst. 06.15
Tirdzniecība senajos laikos - kontrolēta maiņas tirdzniecības sistēma, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un bija izplatīta Senajos Austrumos līdz pat antīkajiem jeb sengrieķu-romiešu laikiem. Lielā mērā, bet atsevišķos periodos un valstīs atradās pilnīgā valsts varas kontrolē, jo centralizētajās Seno Austrumu valstīs pastāvēja zināms kroņa-tempļu monopols pār izejvielām un amatniecības izstrādājumiem, bez tam valsts un tempļi bija lielākie luksusa preču (zelts, cēlkoki, dārgakmeņi, metāls, ziloņkauls, sveķi, purpurs, audumi u.tml.) patērētāji un eksportētāji, kas bija galvenais ārējās tirdzniecības produkts, tie arī finansēja tirgotāju karavānas un nodrošināja to apsardzi. Starp lielākajiem civilizācijas centriem izveidojās pastāvīgi karavānu maršruti, sadalīti dienas gājiena posmos un aprīkoti ar akām un naktsmītnēm. Tirdzniecības ceļu krustpunktos un pārkraušanas vietās veidojās jaunas pilsētas kā tirdzniecības centri. Tirgotājs sākotnēji faktiski bija valdnieka vai tempļa kalpotājs, aģents, atkarīgs un algots cilvēks, taču jau II gt.p.m.ē. sāka parādīties privāttirgotāji kā brīvā līguma aģenti, kas varēja zināmā mērā apvienot valsts pasūtījumu ar uzņēmējdarbību savā labā, un kam jau bija savs kapitāls tā īstenošanai. Aizvien biežāk tie veidojas savas korporācijas un paplašināja savu darbību, sākot, līdzīgi kā tempļi, nodarboties ar aizdošanu un augļošanu. Iekšējā tirgū valdīja primitīva ikdienā nepieciešamo produktu maiņas tirdzniecība, taču ļoti vāji attīstīta, jo dominēja centralizēta iedzīvotāju apgāde un sadale, kad par dienestu un pienākumu pildīšanu ierēdņi izsniedza pārtikas produktus un amatniecības ražojumus. Ciema kopienas pašas sevi apgādāja ar visu nepieciešamo, t.sk. ar nepieciešamākajiem amatniecības izstrādājumiem, kas bija gluži dabiski primitīvajai naturālajai saimniecībai. II gt.p.m.ē. Šumerā blakus citiem maiņas ekvivalentiem (labības mēriem, lopu ādām u.c.) parādījās vara un sudraba stieņi, ko aizvien biežāk sāka izmantot ārējā tirdzniecībā, augļošanā, soda naudu maksāšanā u.tml. Sudrabā bija daudz vieglāk noteikt preces vērtību, tam bija relatīvi stabils kurss (atšķirībā no labības, kuras vērtība bija atkarīga no ražas), tas nebojājās un bija viegli transportējams, visur tika ņemts pretī un to bija ērti uzkrāt. Zelts kā maksāšanas līdzeklis apgrozībā ienāca daudz vēlāk, jo bija retāk sastopams un savas 15 reizes dārgāks par sudrabu, tātad izmantojams tikai norēķinos par lielām summām. Sākotnēji sudrabu lietoja gredzenu, stienīšu, klucīšu formā, dažkārt apzīmogojot ar tīrības un izcelsmes garantijas zīmogu. Parādījās pirmās sudraba mērvienības: grauds (~46 mg), šekels (8 g), mina (500 g), talents (26-30 kg). Monētas parādījās VII-VIII gs.p.m.ē. Iekšējā sīktirdzniecībā līdz pat viduslaikiem turpināja dominēt maiņas tirdzniecība. Senajā Romā tirdzniecība bija brīva, taču attīstījās, lielā mērā pateicoties valsts varas atbalstam. Vidusjūras piekrastes zemju apvienošana vienā lielvalstī ar vienotu kodificētu likumdošanu un mēru sistēmu padarīja sauszemes un jūras ceļus daudz drošākus. Un arī ērtākus: centralizēti visur tika būvēts rūpīgi pārdomāts, labiekārtots, bruģētu ceļu tīkls, kas līdz ar ūdensceļiem saistīja savā starpā lielākos centrus. Līdz ar to, salīdzinot ar Senajiem Austrumiem, daudz lielākā mērā bija attīstīta iekšējā tirdzniecība provinču, starpprovinču un reģionu robežās, bija pastāvīgi vietējie tirgi, kuros notika preču apmaiņa starp vietējo pilsētu an tās apkārtnes iedzīvotājiem. Ārējā tirdzniecība ar Austrumiem saglabāja savu specializāciju uz luksusa precēm, taču tirdzniecībā ar ziemeļiem un ziemeļrietumiem dominēja standarta amatniecības ražojumu maiņa pret zvērādām un izejvielām. Tirgotājs Romā bij veikalnieks-nodokļu atpircējs-augļotājs vienā personā. Apvienojās korporācijās, kompānijās, kuru rīcībā līdz ar to bija daudz lielāki līdzekļi, noliktavas, faktorijas, sava kuģu flote, aģentu tīkls.
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
