Atšķirības starp "Muiža" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 9. aprīlis, plkst. 19.14

Muiža (vc. Landgut, Herrenhaus, kr. мыза, имение) - īpašums, saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, saimniecības kompleksu, darbnīcām, kūtīm un staļļiem, ieskaitot īpašnieka rezidences ēku kompleksu. Šaurākā nozīmē tikai šīs teritorijas rezidence ar saimniecības ēku kompleksu, kurā koncentrējās muižas novada saimnieciskā un administratīvā pārvalde. Šaurākā nozīmē pats šis komplekss. Varēja būt gan lēnis, gan alods, gan kroņa īpašums vai privātīpašums.

Kā saimniecības veids radās V-IV gs.p.m.ē. Senajā Grieķijā, tālāk attīstoties jau Romas impērijā. Šīs muižas balstījās uz vergu darbaspēku, sezonāli piesaistot arī zināmu skaitu brīvo algādžu. Specializējās tieši uz pārtikas virsprodukta ražošanu, lai apgādā†u pilsētas, kurās aizvien vairāk nostiprinājās darba dalīšana un aizvien vairāk iedzīvotāju zaudēja saistību ar lauksaimniecību. Romā 240 jugeru (~60 ha) lielas muižiņas izveidošana (ager publicus rente, vismaz 10 vergu iegāde un uzturēšana, inventāra, lopu, stādu, sēklas iegāde, saimniecības ēku un kunga dzīvojamā nama būve u.tt.) izmaksāja ap 220 000 sesterciju. Vēl dārgāk viss izmaksāja, ja zemi nevis rentēja no valsts, bet pirka: 100 jugeru zemes (25 ha) maksāja vidēji 100 000 sestercijas). Vidējas muižas lielums bija 150-250 jugeru, bet lielāko platība varēja pārsniegt pat 400-500 jugerus. Tā kā labības audzēšana Apenīnu pussalā zaudēja savu nozīmi (tika iekarotas auglīgākās Sicīlija, Kartāga, savukārt Ēģipte kļuva par sava veida protektorātu), muižas pussalā pārorientējās uz citu lauksaimniecības kultūru audzēšanu (vīnogas, olīvas, svaigi dārzeņi, ziedi), vai lopkopību (kaut gaļu pārtikā lietoja samērā maz, tas bija dārgs produkts). Zemkopji pazina kultūraugus un tiem nepieciešamo, pastāvēja speciāla literatūra agronomijā, kas apkopoja arī sengrieķu un feniķiešu pieredzi. I-II gs.p.m.ē. mijā sākās jauns process Romas lauksaimniecībā: muižu pakāpeniska panīkšana un latifundiju uzplaukums.

No jauna kā saimniekošanas veids parādās vēlajos viduslaikos, kad vasaļi vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti dzimtcilvēki (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi. Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām Livonijā attiecas uz 1339. gadu. XX gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 muižas ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no visas teritorijas. Muižu zeme sastāvēja no muižas tieši apsaimniekotajām zemēm, par ko muižniekiem nebija jāmaksā nodokļi un kas sastāvēja no:

• atpūtušās krūmzemes vai meža zemes, derīgas jaunu līdumu ierīkošanai;
• līdumiem krūmzemē, mežos;
• pastāvīgiem tīrumiem, ko izmantoja ik gadus;
• izmantotām atmatām un krūmzemes, kas bija atstāta atpūtā;
• izmantotas meža zemes un citiem mežiem;
• dārzu zemes, kas parasti bija pastāvīgā lietošanā tuvu pie muižas centra;
• pļavām un ganībām, kas Senlivonijā parasti bija kā piedevas pie tīrumiem;
• citām zemēm.

Muižas zemnieku zeme tika novērtēta arklos (par tās lietošanu zemnieki maksāja visas nodevas un nodokļus, kā arī pildīja tiem uzliktos pienākumus) un sastāvēja no:

• atmatām jeb vecainēm, ko pēc izmantošanas līdumos vai šķutēs atstāja uz 8-12 gadiem atpūtā;
• līdumiem, kas uz 3-5 gadiem tika ierīkoti atmatās vai mežos, krūmzemē;
• pastāvīgiem tīrumiem, ko parasti izmantoja pēc 3-lauku vai 2-lauku sistēmas;
• noplicinātās meža zemes, ko pēc izmantošanas līdumiem atstāja atpūtā.

Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gada argrārreformas laikā.

Skat. arī: agrārā saimniecība antīkajā pasaulē, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, lēņa muiža, mācītājmuiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, vidma, muižu redukcija Vidzemē, gruntskundzība

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.

• Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)

Resursi internetā par šo tēmu

• Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.
• Pilis un muižu kungu mājas - Gata Pāvila apkopojums

• Eesti mõisaportaal