Atšķirības starp "Džou valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Zhou_Dynasty_Map.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Zhou_Dynasty_Map.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Džou valsts''' (周朝 - ''Zhōu cháo'') - [[valsts]] [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]] laikā no 1045. g.p.m.ē. līdz 221.g.p.m.ē. Izveidojās XI gs.p.m.ē., kad Huanhe baseinā ienāca barbaru džou cilts no t.s. "trešās zonas" teritorijām, kura kopā ar saviem sabiedrotajiem ilgstošā karā gāza [[Šan dinastija|Šan-Jiņ dinastiju]] un 1027. g.p.m.ē. pasludināja jaunas, t.s. [[Džou dinastija]]s valsti. Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. [[Si Džou dinastija]]s valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās [[pilsēta]]s. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi. Lai kā tos risinātu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Pirmajiem valdniekiem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - kopš šī laika pieņemts runāt par [[Dun Džou dinastija|Dun Džou dinastiju]], - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to [[domēne|domēni]], savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar [[Dzelzs laikmets|dzelzs | + | '''Džou valsts''' (周朝 - ''Zhōu cháo'') - [[valsts]] [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]] laikā no 1045. g.p.m.ē. līdz 221.g.p.m.ē. Izveidojās XI gs.p.m.ē., kad Huanhe baseinā ienāca barbaru džou cilts no t.s. "trešās zonas" teritorijām, kura kopā ar saviem sabiedrotajiem ilgstošā karā gāza [[Šan dinastija|Šan-Jiņ dinastiju]] un 1027. g.p.m.ē. pasludināja jaunas, t.s. [[Džou dinastija]]s valsti. Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. [[Si Džou dinastija]]s valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās [[pilsēta]]s. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi. Lai kā tos risinātu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Pirmajiem valdniekiem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - kopš šī laika pieņemts runāt par [[Dun Džou dinastija|Dun Džou dinastiju]], - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to [[domēne|domēni]], savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar [[Dzelzs laikmets|dzelzs ieviešanu]], - ''de facto'' bija suvereni valdnieki. Tas bija juku un politiskās sadrumstalotības periods, ko tradicionāli dala 2 periodos: Čuņcju (''春秋時代 - Chūnqiū Shídài'') jeb "[[Pavasaru un Rudeņu laiks]]" (770.-476.g. p.m.ē.) un Džango (''戰國時代 / 战国时代 - Zhànguó Shídài'') jeb "[[Karojošo valstu laiks]]" (475.-221.g. p.m.ē.). |
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 1. maijs, plkst. 08.44
Džou valsts (周朝 - Zhōu cháo) - valsts Senajā Ķīnā laikā no 1045. g.p.m.ē. līdz 221.g.p.m.ē. Izveidojās XI gs.p.m.ē., kad Huanhe baseinā ienāca barbaru džou cilts no t.s. "trešās zonas" teritorijām, kura kopā ar saviem sabiedrotajiem ilgstošā karā gāza Šan-Jiņ dinastiju un 1027. g.p.m.ē. pasludināja jaunas, t.s. Džou dinastijas valsti. Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. Si Džou dinastijas valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās pilsētas. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi. Lai kā tos risinātu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Pirmajiem valdniekiem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - kopš šī laika pieņemts runāt par Dun Džou dinastiju, - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to domēni, savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar dzelzs ieviešanu, - de facto bija suvereni valdnieki. Tas bija juku un politiskās sadrumstalotības periods, ko tradicionāli dala 2 periodos: Čuņcju (春秋時代 - Chūnqiū Shídài) jeb "Pavasaru un Rudeņu laiks" (770.-476.g. p.m.ē.) un Džango (戰國時代 / 战国时代 - Zhànguó Shídài) jeb "Karojošo valstu laiks" (475.-221.g. p.m.ē.).
