Atšķirības starp "Pasaules revolūcija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pasaules revolūcija''' - mesiāniska ideja [[Marksisms|marksisma]] sociālpolitiskajā teorijā, kas īpašu popularitāti guva XIX-XX gs. mijā t.s. [[Marksisms-ļeņinisms|marksisms-ļeņinismā]], par neizbēgamu [[Sociālistiskā revolūcija|sociālistisko revolūciju]] visā pasauē, ar saukli "Visu zemju proletārieši, savienojieties!". Doktrīna izrietēja no [[Markss Kārlis|K.Marksa]] atziņas par [[Proletariāts|proletariāta]] neizbēgamo atsvešināšanos no ražošanas līdzekļiem un to, ka līdz ar sabiedrības modernizāciju un industrializāciju proletariāts kļūs par skaitliski lielāko iedzīvotāju kategoriju, kas, pateicoties tā ekspluatācijai no bagātā mazākuma puses, agri vai vēlu sacelsies: notiks sociālistiskā revolūcija vai nu vienā, vai vairākās valstīs, kurās situācija to pieļaus, kas kļūs par "detonatoru" ķēdes reakcijai - revolūcijas pārnešanai uz citām valstīm, tai pārņemot visu pasauli. Sociālais apvērsums nevarot notikt citādi kā laikmeta veidā, apvienojot proletariāta un buržuāzijas savstarpējo pilsoņu karu ar demokrātiskiem pārkārtojumiem, t.sk. - ar nacionālās atbrīvošanās kustību. | '''Pasaules revolūcija''' - mesiāniska ideja [[Marksisms|marksisma]] sociālpolitiskajā teorijā, kas īpašu popularitāti guva XIX-XX gs. mijā t.s. [[Marksisms-ļeņinisms|marksisms-ļeņinismā]], par neizbēgamu [[Sociālistiskā revolūcija|sociālistisko revolūciju]] visā pasauē, ar saukli "Visu zemju proletārieši, savienojieties!". Doktrīna izrietēja no [[Markss Kārlis|K.Marksa]] atziņas par [[Proletariāts|proletariāta]] neizbēgamo atsvešināšanos no ražošanas līdzekļiem un to, ka līdz ar sabiedrības modernizāciju un industrializāciju proletariāts kļūs par skaitliski lielāko iedzīvotāju kategoriju, kas, pateicoties tā ekspluatācijai no bagātā mazākuma puses, agri vai vēlu sacelsies: notiks sociālistiskā revolūcija vai nu vienā, vai vairākās valstīs, kurās situācija to pieļaus, kas kļūs par "detonatoru" ķēdes reakcijai - revolūcijas pārnešanai uz citām valstīm, tai pārņemot visu pasauli. Sociālais apvērsums nevarot notikt citādi kā laikmeta veidā, apvienojot proletariāta un buržuāzijas savstarpējo pilsoņu karu ar demokrātiskiem pārkārtojumiem, t.sk. - ar nacionālās atbrīvošanās kustību. | ||
| − | Doktrīnas piekritēji postulēja, ka strādnieku ekspluatācija novedīs pie tā, ka tie novērsīsies no valsts varas atbalstītajām [[Nacionālisms|nacionālisma]] un [[Patriotisms|patriotisma]] koncepcijām, jo "proletariātam nav tēvzemes" (tautietis strādnieku ekspluatē tikpat nežēlīgi, kā svešzemju investors vai kolonizators), nabadzība atņēmusi vērtības, ko aizstāvēt, tam "nav ko zaudēt, izņemot savas važas". | + | Doktrīnas piekritēji postulēja, ka strādnieku ekspluatācija novedīs pie tā, ka tie novērsīsies no valsts varas atbalstītajām [[Nacionālisms|nacionālisma]] un [[Patriotisms|patriotisma]] koncepcijām, jo "proletariātam nav tēvzemes" (tautietis strādnieku ekspluatē tikpat nežēlīgi, kā svešzemju investors vai kolonizators), nabadzība atņēmusi vērtības, ko aizstāvēt, tam "nav ko zaudēt, izņemot savas važas". 1. Pasaules karš un tā pēcprocesi parādīja, ka marksisma teorētiķi kļūdījušies, nenovērtējot politiskā nacionālisma un valsts patriotisma ietekmi un pārvērtējot strādnieku starptautiskās solidaritātes pakāpi: dažādu valstu strādnieki ar ieročiem rokā piedalījās karā, aizstāvot savas valsts politiskās intereses un pakārtojot savas [[šķira]]s solidaritāti valsts interesēm. Šīs situācijas pārvērtēšana bija viens no [[II Internacionāle]]s izjukšanas iemesliem. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. maijs, plkst. 05.51
Pasaules revolūcija - mesiāniska ideja marksisma sociālpolitiskajā teorijā, kas īpašu popularitāti guva XIX-XX gs. mijā t.s. marksisms-ļeņinismā, par neizbēgamu sociālistisko revolūciju visā pasauē, ar saukli "Visu zemju proletārieši, savienojieties!". Doktrīna izrietēja no K.Marksa atziņas par proletariāta neizbēgamo atsvešināšanos no ražošanas līdzekļiem un to, ka līdz ar sabiedrības modernizāciju un industrializāciju proletariāts kļūs par skaitliski lielāko iedzīvotāju kategoriju, kas, pateicoties tā ekspluatācijai no bagātā mazākuma puses, agri vai vēlu sacelsies: notiks sociālistiskā revolūcija vai nu vienā, vai vairākās valstīs, kurās situācija to pieļaus, kas kļūs par "detonatoru" ķēdes reakcijai - revolūcijas pārnešanai uz citām valstīm, tai pārņemot visu pasauli. Sociālais apvērsums nevarot notikt citādi kā laikmeta veidā, apvienojot proletariāta un buržuāzijas savstarpējo pilsoņu karu ar demokrātiskiem pārkārtojumiem, t.sk. - ar nacionālās atbrīvošanās kustību.
Doktrīnas piekritēji postulēja, ka strādnieku ekspluatācija novedīs pie tā, ka tie novērsīsies no valsts varas atbalstītajām nacionālisma un patriotisma koncepcijām, jo "proletariātam nav tēvzemes" (tautietis strādnieku ekspluatē tikpat nežēlīgi, kā svešzemju investors vai kolonizators), nabadzība atņēmusi vērtības, ko aizstāvēt, tam "nav ko zaudēt, izņemot savas važas". 1. Pasaules karš un tā pēcprocesi parādīja, ka marksisma teorētiķi kļūdījušies, nenovērtējot politiskā nacionālisma un valsts patriotisma ietekmi un pārvērtējot strādnieku starptautiskās solidaritātes pakāpi: dažādu valstu strādnieki ar ieročiem rokā piedalījās karā, aizstāvot savas valsts politiskās intereses un pakārtojot savas šķiras solidaritāti valsts interesēm. Šīs situācijas pārvērtēšana bija viens no II Internacionāles izjukšanas iemesliem.
Literatūra par šo tēmu
- Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7
