Atšķirības starp "Templiešu ordenis" versijām
m |
m |
||
| 25. rindiņa: | 25. rindiņa: | ||
'''Kristus nabadzīgā brālība Zalamana Templī''' (''Pauperes commilitones Christi Templique Solomonici'') jeb '''Templiešu ordenis''' - XII gs. Palestīnā izveidots mūku bruņinieku ordenis, kuram bija ievērojama politiska, militāra un ekonomiska loma Vidusjūras reģionā t.s. ''krusta karu'' laikā. Ap 1118. gadu Jeruzalemē grupa krustnešu - Hugo de Peins (''Hugues de Payens''), Gotfrīds de Sentomērs (''Godfrey de Saint-Omer''), Andrē de Monbārs, Penjēns de Mondibjē, Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds vārdā nenosaukts bruņinieks, kā arī divi [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] [[Mūks|mūki]] Konrads un Gundemars, - izveidoja brālību ar mērķi aizsargāt svētceļniekus no saracēņu un laupītāju uzbrukumiem ceļā uz Svēto Zemi, dodot solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī nepagurstoši cīnieties ar "neticīgajiem". Jertuzalemes karalis Balduins II atvēlēja brālībai vienu no ēkām savas pils (kas bija ierīkota Al-Aksas mečetē) dienvidu spārnā, Tempļa kalnā. Brālībā sāka uzņemt jaunus brāļus no augstākās [[bruņniecība]]s (piemēram, 1220. gadā Anžujas Fulku, Žofruā Plantageneta tēvu). 1129. gada 13. martā brālība tika apstiprināta kā mūku bruņinieku ordenis, ar tai rakstītiem Sv. Bernarda no Klervo statūtiem. Hugo devās uz Eiropu pēc atbalsta un atgriezās Palestīnā 300 bruņinieku priekšgalā. Pateicoties jaunpienācējiem ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Paplašinājās Ordeņa darbības lauks: kristiešu valstu robežu apsardze un paplašināšana, dumpju apspiešana iekarotajās zemēs u.c. | '''Kristus nabadzīgā brālība Zalamana Templī''' (''Pauperes commilitones Christi Templique Solomonici'') jeb '''Templiešu ordenis''' - XII gs. Palestīnā izveidots mūku bruņinieku ordenis, kuram bija ievērojama politiska, militāra un ekonomiska loma Vidusjūras reģionā t.s. ''krusta karu'' laikā. Ap 1118. gadu Jeruzalemē grupa krustnešu - Hugo de Peins (''Hugues de Payens''), Gotfrīds de Sentomērs (''Godfrey de Saint-Omer''), Andrē de Monbārs, Penjēns de Mondibjē, Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds vārdā nenosaukts bruņinieks, kā arī divi [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] [[Mūks|mūki]] Konrads un Gundemars, - izveidoja brālību ar mērķi aizsargāt svētceļniekus no saracēņu un laupītāju uzbrukumiem ceļā uz Svēto Zemi, dodot solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī nepagurstoši cīnieties ar "neticīgajiem". Jertuzalemes karalis Balduins II atvēlēja brālībai vienu no ēkām savas pils (kas bija ierīkota Al-Aksas mečetē) dienvidu spārnā, Tempļa kalnā. Brālībā sāka uzņemt jaunus brāļus no augstākās [[bruņniecība]]s (piemēram, 1220. gadā Anžujas Fulku, Žofruā Plantageneta tēvu). 1129. gada 13. martā brālība tika apstiprināta kā mūku bruņinieku ordenis, ar tai rakstītiem Sv. Bernarda no Klervo statūtiem. Hugo devās uz Eiropu pēc atbalsta un atgriezās Palestīnā 300 bruņinieku priekšgalā. Pateicoties jaunpienācējiem ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Paplašinājās Ordeņa darbības lauks: kristiešu valstu robežu apsardze un paplašināšana, dumpju apspiešana iekarotajās zemēs u.c. | ||
| − | 1307. gada 13. oktobrī Francijas karalis Filips Skaistais pavēlēja apcietināt Templiešu bruņiniekus, apvainojot tos visādās ķecerībās. Tas, savukārt, deva iespēju konfiscēt viņu īpašumus. 105 no 138 nopratinātajiem templiešiem atzina, ka iniciācijas ceremonijas laikā viņi aizliedza Kristu. Pēc ordeņa likvidēšanas lielākā daļa tā brāļu pievienojās citiem ordeņiem vai kļuva par lajiem. XVIII gs. līdz ar brīvmūrniecības popularitātes vilni, radās liels klāsts baumu, leģendu un mītu, ka pagrīdē ordenis turpinājis pastāvēt, un brīvmūrnieki esot templiešu pēcteči. | + | 1307. gada 13. oktobrī Francijas karalis Filips Skaistais pavēlēja apcietināt Templiešu bruņiniekus, apvainojot tos visādās ķecerībās. Tas, savukārt, deva iespēju konfiscēt viņu īpašumus. 105 no 138 nopratinātajiem templiešiem atzina, ka iniciācijas ceremonijas laikā viņi aizliedza Kristu. 1312. gada Trojas koncilā Ordeni atzina par [[herēze]]s perēkli un likvidēja. Pēc ordeņa likvidēšanas lielākā daļa tā brāļu pievienojās citiem ordeņiem vai kļuva par lajiem. XVIII gs. līdz ar brīvmūrniecības popularitātes vilni, radās liels klāsts baumu, leģendu un mītu, ka pagrīdē ordenis turpinājis pastāvēt, un brīvmūrnieki esot templiešu pēcteči. |
==== Nosaukums citās valodās: ==== | ==== Nosaukums citās valodās: ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 10. novembris, plkst. 12.55
| |
| dibināts | 13.01.1129. Trojas koncils |
| likvidēts | 22.03.1312. Vjennas koncils |
| devīze | Beaucéant! |
| tērps |
|
| sizerens | |
Kristus nabadzīgā brālība Zalamana Templī (Pauperes commilitones Christi Templique Solomonici) jeb Templiešu ordenis - XII gs. Palestīnā izveidots mūku bruņinieku ordenis, kuram bija ievērojama politiska, militāra un ekonomiska loma Vidusjūras reģionā t.s. krusta karu laikā. Ap 1118. gadu Jeruzalemē grupa krustnešu - Hugo de Peins (Hugues de Payens), Gotfrīds de Sentomērs (Godfrey de Saint-Omer), Andrē de Monbārs, Penjēns de Mondibjē, Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds vārdā nenosaukts bruņinieks, kā arī divi cisterciešu mūki Konrads un Gundemars, - izveidoja brālību ar mērķi aizsargāt svētceļniekus no saracēņu un laupītāju uzbrukumiem ceļā uz Svēto Zemi, dodot solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī nepagurstoši cīnieties ar "neticīgajiem". Jertuzalemes karalis Balduins II atvēlēja brālībai vienu no ēkām savas pils (kas bija ierīkota Al-Aksas mečetē) dienvidu spārnā, Tempļa kalnā. Brālībā sāka uzņemt jaunus brāļus no augstākās bruņniecības (piemēram, 1220. gadā Anžujas Fulku, Žofruā Plantageneta tēvu). 1129. gada 13. martā brālība tika apstiprināta kā mūku bruņinieku ordenis, ar tai rakstītiem Sv. Bernarda no Klervo statūtiem. Hugo devās uz Eiropu pēc atbalsta un atgriezās Palestīnā 300 bruņinieku priekšgalā. Pateicoties jaunpienācējiem ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Paplašinājās Ordeņa darbības lauks: kristiešu valstu robežu apsardze un paplašināšana, dumpju apspiešana iekarotajās zemēs u.c.
1307. gada 13. oktobrī Francijas karalis Filips Skaistais pavēlēja apcietināt Templiešu bruņiniekus, apvainojot tos visādās ķecerībās. Tas, savukārt, deva iespēju konfiscēt viņu īpašumus. 105 no 138 nopratinātajiem templiešiem atzina, ka iniciācijas ceremonijas laikā viņi aizliedza Kristu. 1312. gada Trojas koncilā Ordeni atzina par herēzes perēkli un likvidēja. Pēc ordeņa likvidēšanas lielākā daļa tā brāļu pievienojās citiem ordeņiem vai kļuva par lajiem. XVIII gs. līdz ar brīvmūrniecības popularitātes vilni, radās liels klāsts baumu, leģendu un mītu, ka pagrīdē ordenis turpinājis pastāvēt, un brīvmūrnieki esot templiešu pēcteči.
Nosaukums citās valodās:
- franciski: Pauvres Chevaliers du Christ et du Temple de Salomon, arī Ordre du Temple vai Les Templiers
- vāciski: Arme Ritterschaft Christi vom salomonischen Tempel , arī Templerorden, Tempelritter vai Tempelherren
- angliski: Poor Fellow-Soldiers of Christ and of the Temple of Solomon, arī Order of the Temple vai Knights Templar
- krieviski: Нищенствующие рыцари Христа и Храма Соломона, arī Тамплиеры
Galerija
ordeņa hierarhija
brāļi bruņinieki
brālis bruņinieks
brālis bruņinieks
bruņinieka ietērps (XII gs.)
bruņinieka ietērps (XIII gs.)
bruņinieka ietērps (XIII gs.)
templiešu un joanītu bruņinieki
Krakas cietokšņa drupas
