Atšķirības starp "Lielmorāvijas valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Lielmorāvija''' (lat. ''Moravia Magna'', an. ''Great Moravia'', vc. ''Großmähren, Großmährisches Reich'', kr. ''Великая Моравия'') - viens no pirmajiem valstiskajiem veidojumiem [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]] (IX gs.) Centrāleiropā. Savos ziedu laikos aptvēra lielu daļu mūsdienu Čehijas, Slovākijas, Ungārijas un Ukrainas teritorijas, Mazpoliju un Silēziju. Pirmais lielais valstiskais veidojums Centrāleiropā, vēlīnā [[vadonības sabiedrība]]. | + | '''Lielmorāvija''' (lat. ''Moravia Magna'', an. ''Great Moravia'', vc. ''Großmähren, Großmährisches Reich'', kr. ''Великая Моравия'') - viens no pirmajiem valstiskajiem veidojumiem [[Viduslaiki|agrajos viduslaikos]] (IX gs.) Centrāleiropā. Savos ziedu laikos aptvēra lielu daļu mūsdienu Čehijas, Slovākijas, Austrijas, Ungārijas un Ukrainas teritorijas, Mazpoliju un Silēziju. Pirmais lielais valstiskais veidojums Centrāleiropā, vēlīnā [[vadonības sabiedrība]]. |
Agrāra barbaru saimniecība. Par kādu nebūt centralizētu valsts pārvaldes aparātu nevarēja būt ne runas, valsts vara balstījās uz kņaza autoritāti, tā tiesībām iekasēt nodevas un pienākumu aizsargāt zemi. Galvaspilsētas kā tādas nebija - kņazs valdīja, atrodoties vienā no savām rezidencēm. Valstiskuma iezīmes morāvu teritorijai - Moravas upes baseins, mūsdienu Čehija, - parādījās [[Kņazs|kņaza]] Moimira laikā (miris ap 846. gadu) 831. gadā morāvi pieņēma [[Kristietība|kristietību]]. Moimiram mirstot, viņa varu atzina visa mūsdienu Cehija un slāvu ciltis ziemeļos no Donavas baseina. Viņa pēctecis kņazs Rostislavs (846.-970.), paplašināja teritoriju un nostiprinājis robežas ar [[Cietoksnis|cietokšņu]] joslu pret [[Franku valsts]] ekspansiju, realizēja tālejošu politisku aktu, kas atstāja ielu ietekmi uz slāvu cilšu turpmāko attīstību: lai atbrīvotos no Bavārijas franku Baznīcas politiskās ietekmes, vērsās pa tiešo pie [[Romas kūrija]]s, kas turp misijā atsūtīja mūkus Kirilu un Metodiju (Kirils vēlāk izveidoja slāvu alfabētu - kirilicu, Metodijs pārtulkoja Bībeli no grieķu senslāvu valodā), bet 869. gadā izveidoja atsevišķu Morāvijas arhibīskapiju, kas pakļāvās tikai [[Pāvests|pāvestam]] (par pirmo arhibīskapu kļuva Metodijs). Kņaza Svjatopolka (870.-894.) laikā Morāvijas valsts robežas tika ievērojami paplašinātas, pakļaujot Vislas augšteces un Tisas baseina ciltis, aktīvi konfliktēja ar [[Austrumkarolingu karaliste|Austrumkarolingu karalisti]] (kuras [[vasalis]] nomināli bija), atņemot tai dažas teritorijas. IX-X gs. mijā, ciešot vairākas militāras sakāves sadursmē ar Donavas baseinā ienākušajām ungāru ciltīm, Lielmorāvijas kņazu autoritāte smagi cieta, kas inspirēja separātisma tendences un valsts izjukšanu. | Agrāra barbaru saimniecība. Par kādu nebūt centralizētu valsts pārvaldes aparātu nevarēja būt ne runas, valsts vara balstījās uz kņaza autoritāti, tā tiesībām iekasēt nodevas un pienākumu aizsargāt zemi. Galvaspilsētas kā tādas nebija - kņazs valdīja, atrodoties vienā no savām rezidencēm. Valstiskuma iezīmes morāvu teritorijai - Moravas upes baseins, mūsdienu Čehija, - parādījās [[Kņazs|kņaza]] Moimira laikā (miris ap 846. gadu) 831. gadā morāvi pieņēma [[Kristietība|kristietību]]. Moimiram mirstot, viņa varu atzina visa mūsdienu Cehija un slāvu ciltis ziemeļos no Donavas baseina. Viņa pēctecis kņazs Rostislavs (846.-970.), paplašināja teritoriju un nostiprinājis robežas ar [[Cietoksnis|cietokšņu]] joslu pret [[Franku valsts]] ekspansiju, realizēja tālejošu politisku aktu, kas atstāja ielu ietekmi uz slāvu cilšu turpmāko attīstību: lai atbrīvotos no Bavārijas franku Baznīcas politiskās ietekmes, vērsās pa tiešo pie [[Romas kūrija]]s, kas turp misijā atsūtīja mūkus Kirilu un Metodiju (Kirils vēlāk izveidoja slāvu alfabētu - kirilicu, Metodijs pārtulkoja Bībeli no grieķu senslāvu valodā), bet 869. gadā izveidoja atsevišķu Morāvijas arhibīskapiju, kas pakļāvās tikai [[Pāvests|pāvestam]] (par pirmo arhibīskapu kļuva Metodijs). Kņaza Svjatopolka (870.-894.) laikā Morāvijas valsts robežas tika ievērojami paplašinātas, pakļaujot Vislas augšteces un Tisas baseina ciltis, aktīvi konfliktēja ar [[Austrumkarolingu karaliste|Austrumkarolingu karalisti]] (kuras [[vasalis]] nomināli bija), atņemot tai dažas teritorijas. IX-X gs. mijā, ciešot vairākas militāras sakāves sadursmē ar Donavas baseinā ienākušajām ungāru ciltīm, Lielmorāvijas kņazu autoritāte smagi cieta, kas inspirēja separātisma tendences un valsts izjukšanu. | ||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Jan Dekan. Moravia Magna. Das Grossmährische Reich und seine Kunst. - Hanau, 1983. ISBN 3-7684-1481-7 | * Jan Dekan. Moravia Magna. Das Grossmährische Reich und seine Kunst. - Hanau, 1983. ISBN 3-7684-1481-7 | ||
| − | * Martin Eggers. Das „Großmährische Reich“ Realität oder Fiktion? Eine Neuinterpretation der Quellen zur Geschichte des mittleren Donauraumes im 9. Jahrhundert. // Monographien zur Geschichte des Mittelalters. Bd 40. - Stuttgart, 1995. ISBN 3-7772-9502-7 | + | * Martin Eggers. Das „Großmährische Reich“ Realität oder Fiktion? Eine Neuinterpretation der Quellen zur Geschichte des mittleren Donauraumes im 9. Jahrhundert. // Monographien zur Geschichte des Mittelalters. Bd 40. - Anton Hiersemann: Stuttgart, 1995 - 525 p. ISBN 3-7772-9502-7 |
| + | * Kirschbaum Stanislav J. A History of Slovakia: The Struggle for Survival. - Palgrave Macmillan, St. Martin's Press: New York, 1995. ISBN 978-0-312-10403-0 | ||
| + | * Bowlus Charles R. Franks, Moravians, and Magyars: The Struggle for the Middle Danube, 788-907 (Middle Ages Series). - University of Pennsylvania Press, 1995. ISBN 0-8122-3276-3 | ||
| + | * Róna-Tas András. Hungarians and Europe in the early Middle Ages : an introduction to early Hungarian history. - Central European University Press: Budapest/New York, 1999. ISBN 963-9116-48-3 | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 26. maijs, plkst. 07.17
Lielmorāvija (lat. Moravia Magna, an. Great Moravia, vc. Großmähren, Großmährisches Reich, kr. Великая Моравия) - viens no pirmajiem valstiskajiem veidojumiem agrajos viduslaikos (IX gs.) Centrāleiropā. Savos ziedu laikos aptvēra lielu daļu mūsdienu Čehijas, Slovākijas, Austrijas, Ungārijas un Ukrainas teritorijas, Mazpoliju un Silēziju. Pirmais lielais valstiskais veidojums Centrāleiropā, vēlīnā vadonības sabiedrība.
Agrāra barbaru saimniecība. Par kādu nebūt centralizētu valsts pārvaldes aparātu nevarēja būt ne runas, valsts vara balstījās uz kņaza autoritāti, tā tiesībām iekasēt nodevas un pienākumu aizsargāt zemi. Galvaspilsētas kā tādas nebija - kņazs valdīja, atrodoties vienā no savām rezidencēm. Valstiskuma iezīmes morāvu teritorijai - Moravas upes baseins, mūsdienu Čehija, - parādījās kņaza Moimira laikā (miris ap 846. gadu) 831. gadā morāvi pieņēma kristietību. Moimiram mirstot, viņa varu atzina visa mūsdienu Cehija un slāvu ciltis ziemeļos no Donavas baseina. Viņa pēctecis kņazs Rostislavs (846.-970.), paplašināja teritoriju un nostiprinājis robežas ar cietokšņu joslu pret Franku valsts ekspansiju, realizēja tālejošu politisku aktu, kas atstāja ielu ietekmi uz slāvu cilšu turpmāko attīstību: lai atbrīvotos no Bavārijas franku Baznīcas politiskās ietekmes, vērsās pa tiešo pie Romas kūrijas, kas turp misijā atsūtīja mūkus Kirilu un Metodiju (Kirils vēlāk izveidoja slāvu alfabētu - kirilicu, Metodijs pārtulkoja Bībeli no grieķu senslāvu valodā), bet 869. gadā izveidoja atsevišķu Morāvijas arhibīskapiju, kas pakļāvās tikai pāvestam (par pirmo arhibīskapu kļuva Metodijs). Kņaza Svjatopolka (870.-894.) laikā Morāvijas valsts robežas tika ievērojami paplašinātas, pakļaujot Vislas augšteces un Tisas baseina ciltis, aktīvi konfliktēja ar Austrumkarolingu karalisti (kuras vasalis nomināli bija), atņemot tai dažas teritorijas. IX-X gs. mijā, ciešot vairākas militāras sakāves sadursmē ar Donavas baseinā ienākušajām ungāru ciltīm, Lielmorāvijas kņazu autoritāte smagi cieta, kas inspirēja separātisma tendences un valsts izjukšanu.
Pēc Lielmorāvijas sabrukuma, tās centrālā daļa nonāca Čehijas valsts pakļautībā.
Literatūra par šo tēmu
- Jan Dekan. Moravia Magna. Das Grossmährische Reich und seine Kunst. - Hanau, 1983. ISBN 3-7684-1481-7
- Martin Eggers. Das „Großmährische Reich“ Realität oder Fiktion? Eine Neuinterpretation der Quellen zur Geschichte des mittleren Donauraumes im 9. Jahrhundert. // Monographien zur Geschichte des Mittelalters. Bd 40. - Anton Hiersemann: Stuttgart, 1995 - 525 p. ISBN 3-7772-9502-7
- Kirschbaum Stanislav J. A History of Slovakia: The Struggle for Survival. - Palgrave Macmillan, St. Martin's Press: New York, 1995. ISBN 978-0-312-10403-0
- Bowlus Charles R. Franks, Moravians, and Magyars: The Struggle for the Middle Danube, 788-907 (Middle Ages Series). - University of Pennsylvania Press, 1995. ISBN 0-8122-3276-3
- Róna-Tas András. Hungarians and Europe in the early Middle Ages : an introduction to early Hungarian history. - Central European University Press: Budapest/New York, 1999. ISBN 963-9116-48-3
