Atšķirības starp "Herēze" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Herēze''' (no gr. ''αἵρεσις'' – hairesis, „izvēle“) novecojušā literatūrā arī '''ķecerība''' (no vāc. ''Ketzer'' - no grieķu ''καθαρός – katharos'') – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un [[Palestīna]]s jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, [[Jūdaisms|jūdaismā]] iekšējās reliģiskās partijas: [[Farizeji|farizejus]] un [[Sadukeji|sadukejus]]), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "[[sekta]]". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst [[Jaunā Derība|Jaunajā derībā]], jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur [[Jēzus Kristus|Kristu]], un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un [[Rituāls|rituāliem]]. Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar [[Baznīca]]s institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu [[Lajs|lajos]] un [[Klērs|klērā]] - II-III gs., - [[montānisms]], [[jūdu kristietība]], [[gnosticisms]]. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju [[Senā Roma|Romas impērijā]], parādījās [[ariānisms]], [[nestoriānisms]], [[monofizitisms]]. [[Viduslaiki|Viduslaikos]] abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja [[Albigoji|albigojus]], [[Katari|katarus]], [[Bogomili|bogomilus]], [[Taborīti|taborītus]], [[Lolardi|lolardus]], [[Jansenisti|jansenistus]] u.c., viduslaiku beigās arī [[Protestantisms|protestantus]]. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par [[Sekta|sektantismu]].
+
'''Herēze''' (no gr. ''αἵρεσις'' – hairesis, „izvēle“) novecojušā literatūrā arī '''ķecerība''' (no vāc. ''Ketzer'' - no grieķu ''καθαρός – katharos'') – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un [[Palestīna]]s jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, [[Jūdaisms|jūdaismā]] iekšējās reliģiskās partijas: [[Farizeji|farizejus]] un [[Sadukeji|sadukejus]]), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "[[sekta]]". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst [[Jaunā Derība|Jaunajā derībā]], jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur [[Jēzus Kristus|Kristu]], un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un [[Rituāls|rituāliem]]. Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar [[Baznīca]]s institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu [[Lajs|lajos]] un [[Klērs|klērā]] - II-III gs., - [[montānisms]], [[jūdu kristietība]], [[gnosticisms]]. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju [[Senā Roma|Romas impērijā]], parādījās [[ariānisms]], [[nestoriānisms]], [[monofizitisms]]. [[Viduslaiki|Viduslaikos]] abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja [[Albigoji|albigojus]], [[Katari|katarus]], [[Bogomili|bogomilus]], [[Husīti|husītus]], [[Lolardi|lolardus]], [[Jansenisti|jansenistus]] u.c., viduslaiku beigās arī [[Protestantisms|protestantus]]. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par [[Sekta|sektantismu]].
  
 
Attiecīgi:
 
Attiecīgi:

Versija, kas saglabāta 2013. gada 12. jūlijs, plkst. 06.06

Herēze (no gr. αἵρεσις – hairesis, „izvēle“) novecojušā literatūrā arī ķecerība (no vāc. Ketzer - no grieķu καθαρός – katharos) – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, jūdaismā iekšējās reliģiskās partijas: farizejus un sadukejus), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "sekta". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst Jaunajā derībā, jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur Kristu, un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un rituāliem. Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar Baznīcas institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu lajos un klērā - II-III gs., - montānisms, jūdu kristietība, gnosticisms. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju Romas impērijā, parādījās ariānisms, nestoriānisms, monofizitisms. Viduslaikos abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja albigojus, katarus, bogomilus, husītus, lolardus, jansenistus u.c., viduslaiku beigās arī protestantus. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par sektantismu.

Attiecīgi:

  • Heresiarhs (sengr. αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs) – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis;
  • Herētiķis, jeb ķeceris (sengr. αἱρετικός - hairetikos) – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp.
  • Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
  • Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
  • Alfonso de Castro. Adversos omnes haereses libri XIV - Paris 1534, Antwerpen 1556
  • Martin Mosebach. Häresie der Formlosigkeit. Die römische Liturgie und ihr Feind. - Wien, 2002. ISBN 3-85418-102-7
  • Теологический энциклопедический словарь. Ред. Уолтер Элвелл. Москва: Ассоциация «Духовное возрождение», 2003. С. 440.
  • прот. Иванцов-Платонов «Ереси и расколы первых веков христианства» - Москва, 1878

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Herēze&oldid=47633"