Atšķirības starp "Ģerbonis" versijām

Versija, kas saglabāta 2015. gada 30. janvāris, plkst. 13.19

Baltisches Wappenbuch vāks (1882.g.)

Ģerbonis (an. coat of arms, vāc. Wappen, fr. blason, sp. escudo, kr. герб) - simbolisks grafisks attēls vai tā reljefs atveidojums, veidots pēc heraldikas noteiktiem principiem, kas kas apliecina ģerboņa nēsātāja piederību dzimtai, pilsētai, kopienai, valstij, organizācijai, kuras simbols ir šis konkrētais ģerbonis, kuru nevar lietot neviens, kurš nav piederīgs šī ģerboņa nēsātājiem. Viens no ģerboņa galvenajiem uzdevumiem ir kalpot par identitātes un identifikācijas zīmi. Ģerboņu izcelšanās cieši saistīta ar ieročiem, tāpēc vairumā valodu ģerbonis un ierocis ir vai nu identiski, vai semantiski ļoti tuvi vārdi, piemēram, franču armes un armoires, angļu arms, vācu Wappen un Waffen utt. Latviešu valodā vārds „ģerbonis“ ienācis no krievu герб kas, savukārt, atvasināts no poļu herb un vācu Erbe (mantojums).

Viduslaikos un jaunajos laikos heraldikas speciālisti uzskatīja, ka ģerbonis ir tikai konkrēta grafiska zīme vai to kombinācija, ko indivīds izmanto kā savu simbolu, līdz ar to sāka savus teorētiskos apcerējumus jau ar Bībelē atrodamo zīmju un emblēmu uzskaitījumu. XIX gs. tika nodefinēts, ka ģerbonis saistās ar vienu noteiktu dzimtu vai teritoriju, ir mantojams, pakļaujas heraldikas noteikumiem, tā centrālā daļa ir vairogs, ko papildina ķivere u.c. ģerboņa elementi. Laika gaitā ģerboņu vairogi tika ietverti ar mantijām, spalvu rotājumiem, papildināti ar dažādām spalvām vairoga turētājfigūrām utt. Eiropā lietotie ģeboņi tiek darināti, ievērojot heraldikā (zinātne par ģerboņiem) pieņemtos ģerboņu veidošanas noteikumus un principus. Savukārt, redzot atbilstoši heraldikas likumiem izveidotu ģerboni, zinātājs var noteikt tā nēsātāja piederību dzimtai, radniecību, sociālo statusu sabiedrībā, civilstāvokli u.tml. Pastāv individuālie un dzimtu ģerboņi, valsts un komunālie, biedrību un organizāciju ģerboņi. Tie nav kārtas piederības pazīme un nenozīmē piederību muižniecībai. Jau XIII gs. ģerboņi parādījās arī pilsoņiem, amatniekiem, turīgākajiem zemniekiem, cunftēm un pilsētām. Kārtas atšķirības noteica tajos esošie heraldiskie simboli: kroņa forma, ķiveres forma, vairoga turētājas figūras u.c. Jaunākajos laikos ģerboņi, kaut atšķirīgi no klasiskajā Rietumeiropas heraldikā pieņemtajiem standartiem, parādījās arī valstīm. Vēsturē ir bijuši gadījumi juridiski reglamentēt ģerboņu pieņemšanu un lietošanu, taču galu galā vienīgie ierobežojumi ir tas, ka aizliegts piesavināties jau esošu svešu ģerboni, kā arī lietot sev neatbilstošus simbolus. Šobrīd ar likumdošanu reglamentēta ir tikai valstu ģerboņu izmantošana.

Jau XI gs. Eiropā nobilitāte lietoja kaujas karogus ar heraldiskām zīmēm, ap kuriem pulcēties karadraudzei. Pirmais solis uz ģerboni tika sperts, kad šo zīmi ievietoja arī vairogā un sāka pārmantot dēli no tēva. Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII gs. Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: XII gs. sākumā notika pāreja skandināvu "kaskas" tipa bruņucepures, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), un slēgto "poda" tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību (kuras visas veidoja lielo aristokrātu karadraudzes) savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas vienības atpazīšanas zīmes. Bez tam musulmaņu karaspēka daļām un to vadoņiem jau bija savas emblēmas, kas praksē pierādīja to lietderīgumu.

Ģerboņu saņemšana un lietošana

XIV gs. heraldika kļuva par mācību priekšmetu universitātēs. Šajā laikā parādījās pirmie t.s. „diplomu ģerboņi“, t.i. ģerboņi, kurus piešķir, ieceļot aristokrātijas statusā, monarhs saviem vasaļiem. Valsts kanceleja sāka iekasēt par ģerboņu piešķiršanu maksu.

Ģerbonis pamazām sāka kļūt arī par ārējo piederības zīmi muižniecībai. Sv. Romas impērijas imperators Fridrihs III Habsburgs (Friedrich III) 1467. gadā izdeva pirmo dekrētu par aizliegumu nedižciltīgajiem pieņemt sev ģerboņus. Šādi rīkojās arī daudzi citi monarhi pēc viņa, tomēr nedižciltīgo personu ģerboņu veidošana un lietošana turpinājās. I.Lancmanis min (50. lpp.) piemēru, kā „1644. gadā Tērbatas pilsonis tika saukts tiesas priekšā par to, ka viņa māsa bija uzstādījusi baznīcā sava mirušā vīra epitāfiju, kurā vairogs bija segts ar atvērto, muižniecībai piederīgo ķiveri, nevis ar slēgto bruņucepuri, kāda pienācās pilsoņu kārtai. … Visa Baltijas pilsonisko dzimtu heraldika rāda, ka pilsoņi lietojuši ne tikai atvērtās, resp., stīpu ķiveres, bet arī pēc patikas likuši uz tām t.s. muižniecības kroņus.“

1696. gadā Francijas karalis Luijs XIV Burbons iedibināja vispārējo ģerboņu katalogu (fr. Armorial général), kurā pārbaudīja esošos ģerboņus un reģistrēja jaunus. Līdz 1709. gadam (kad ģerboņu reģistrācija tika pārtraukta), bija apstiprināti un reģistrēti jauni vairāk nekā 110 000 ģerboņu. XVIII gs. šī sistēma Francijā vairs nepastāvēja, dižciltības titulus masveidā sāka uzpirkt turību ieguvusī pilsonība, personas brīvi izvēlējās sev ģerboņus, kurus katrs vēlējās pēc iespējas greznākus, veicot tajā patvaļīgus neheraldiskus „uzlabojumus“. Pēc ģerboņa zīmēm un kroņa vairs nevarēja noteikt tā īpašnieka sociālo rangu, radniecību un izcelsmi.

Polijas un Lietuvas ģerboņi

Žečpospoļitas šļahtas ģerboņiem ir īpaša vieta heraldikā. Sākotnēji tie parādījās kā novadu zemessardzes karogu emblēmas, un to pamatā bija tamgas (bulta, krusts, zvaigzne, dzirnakmens utt.). Šādu karogu skaits bija visai pastāvīgs (aptuveni 300), un ģimene, saņemot aristokrātijas titulu vai iekļūstot bruņniecībā, tika "pierakstīta" pie kāda no šiem karogiem. Līdz ar to emblēma bija vienlaicīgi vairāku dzimtu ģerboņos, kas nav raksturīgi citu valstu heraldikai. No šīs sistēmas atvasinās Žečpospoļitai raksturīgie dubultuzvārdi, kur pirmā daļa apzīmē piederību konkrētajam ģerboņa simbolam, bet otrā daļa - pašu dzimtu.

Skat. arī:

• bestiārijs
• Ģerboņi Japānā - moni
• Ģerboņi Centrālāzijā - tamgas
• Vairogs heraldiskais

Literatūra par šo tēmu

• Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 287. lpp.

• Parker, James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. Oxford: James Parker & Co., 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)
• Dennys, Rodney. The Heraldic Imagination. New York: Clarkson N. Potter, 1975
• Elvins, Mark Turnham. Cardinals and Heraldry (Illustrated by Anselm Baker, foreword by Maurice Noël Léon Couve de Murville, preface by John Brooke-Little). London: Buckland Publications, 1988
• Fairbairn, James. Fairbairn’s Crests of the Families of Great Britain & Ireland. 2v. Revised ed. New York: Heraldic Publishing Co., 1911 (New York: Bonanza Books, 1986 in 1 vol.)
• Humphery-Smith, Cecil. Ed and Augmented General Armory Two, London, Tabard Press, 1973
• Innes of Learney, Sir Thomas "Scots Heraldry" 2nd ed, Edinburgh and London: Oliver and Boyd, 1956
• Paul, James Balfour. An Ordinary of Arms Contained in the Public Register of All Arms and Bearings in Scotland. Edinburgh: W. Green & Sons, 1903
• Wagner, Sir Anthony R. Heralds of England: A History of the Office and College of Arms. London: HMSO, 1967
• Le Févre, Jean. A European Armorial: An Armorial of Knights of the Golden Fleece and 15th Century Europe. (Edited by Rosemary Pinches & Anthony Wood) * London: Heraldry Today, 1971
• Louda, Jiří and Michael Maclagan. Heraldry of the Royal Families of Europe. New York: Clarkson Potter, 1981. Reprinted as Lines of Succession (London: Orbis, 1984)
• Rietstap, Johannes B. Armorial General. The Hague: M. Nijhoff, 1904-1926 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1967)

• Siebmacher, Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. Nürnberg: Von Bauer & Raspe, 1890-1901
• Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter - Stockholm, 1882

Resursi internetā par šo tēmu

• Lancmanis I. Ģerbonis - patības zīme. // Studija. 04.2003.

• Lancmanis I. THE COAT OF ARMS AS A SIGN OF THE SELF
• Illustrated atlas of French and English heraldic terms
• "Krievijas heraldika kāda tā ir" (angļu val.)
• The Reichs College of Princes and Counts of The Holy Roman Empire
• British Library Manuscript Collections
• Society of Genealogists
• The Royal Heraldry Society of Canada
• The Heraldry Society
• The Heraldry Society of Scotland
• The Cambridge University Heraldic & Genealogical Society
• Royal Coats of Arms: England & France

• Zībmahera ģerboņu katalogs (1605.)
• Almanach de Gotha 1763 / 1785 bis 1944
• Starke-Verlag, Limburg (Herausgeber des Genealogisches Handbuch des Adels)
• Adelsvapen - Beställ Svensk Wapencd
• Adelswappen im Estnischen Historischen Archiv
• Klingspor, Carl Arvid von: Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher, den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehöriger Adelsgeschlechter. - Stockholm, 1882 - Bayerische StaatsBibliothek
• Klingspor C.A. von. Baltisches Wappenbuch - 1882
• Klingspor C.A. von. Baltisches Wappenbuch - 1882

• Ķīnā dzīvojošo tautu ģerboņi (krievu val.)
• Pasaules valstu ģerboņi (krievu val.)
• Pasaules valstu ģerboņi un karogi (krievu val.)
• Lielvalstu ģerboņi XIX-XX gs. mijā (krievu val.)
• Krievijas valsts, pilsētu un reģionu ģerboņi (krievu val.)
• Polijas ģerboņi (krievu val.)
• Lietuvas pilsētu ģerboņi (krievu val.)
• Krievijas impērijas dzimtu ģerboņu katalogs (krievu val.)
• Krievijas heraldikai veltīts resurss (krievu val.)
• heraldikas noteikumi un ģerboņu veidošana (krievu val.)
• Krievijas heraldikas bibliotēka
• Krievijas heroldu savienība
• Krievijas valsts karogu un heraldikas centrs (krievu val.)
• Japānas heraldika (krievu val.)
• Krievijas pilsētu ģerboņi (krievu val.)
• Поиск по библиотеке по запросу "герб"
• Титульные гербы Российской империи
• Общий Гербовник дворянских родов Всероссийской Империи
• Лукомский В.К., Модзалевский В.Л. Малороссийский гербовник. - Издание черниговского дворянства, Спб, 1914.