Atšķirības starp "Nomadi" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 20. novembris, plkst. 12.04

Nomadi, arī klejotāji - nevietsēdīgās cilvēku kultūras, kuru dzīvesveidam raksturīga haotiska vai ritmiska pārvietošanās, bieži mainot dzīvesvietu. Nomadisms raksturīgs vācēju, mednieku vācēju un stepju lopkopju kultūrām. Raksturīgs minimāls iedzīvotāju skaita pieaugums: mednieku vācēju izmantotā barība bija (ir) tāda, ka bērns to pilnībā varēja izmantot tikai, sākot no 3 gadu vecuma, kad izauguši zobi. Līdz tam bērns bija jābaro ar mātes pienu un jānēsā līdzi klejojumos (bet divus un vairāk bērnus reizē barot ar krūti un nēsāt līdzi ir visai apgrūtinoši). VIr sastopams uzskats, ka akmens laikmeta nomadiem nākamā grūtniecība neiestājās, kamēr vien māte baroja bērnu ar krūti (adekvāti kā mūsdienu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem). Bez tam, mednieki vācēji nebija ieinteresēti mākslīgi veicināt bērnu skaita pieaugumu, jo kopienas locekļu daudzums būtiski neietekmēja dzīves līmeņa paaugstināšanos - cilvēku skaita pieaugums aritmētiskā progresijā sākās līdz ar pāreju uzvietsēdīgu dzīvesveidu un zemkopību: jo vairāk darbaroku, jo plašāki lauki, jo lielāka raža (turklāt vietsēdīgais dzīvesveids un graudaugu pārtika ļāva vienlaikus audzināt lielāku skaitu bērnu).

• Haotiskais nomadisms raksturīgāks akmens laikmetam, kad mainoties klimatiskajiem apstākļiem (piemēram, atkāpjoties ledājiem pēc ledus laikmeta), parādījās jaunas neapdzīvotas teritorijas. Samazinoties iegūstamajam pārtikas daudzumam, jeb mainoties klimatiskajiem apstākļiem (mitrums, temperatūra, augu valsts), cilts pārvietojas uz dzīvei labvēlīgāku apvidu, nebūdama saimnieciski piesaistīta pie vienas teritorijas. Īpašos klimatiskajos apstākļos (piemēram, tuksnešos un pustuksnešos), nomadi klejo no oāzes uz oāzi, taču nepamet sev pierasto reģionu (nedodoties no tuksneša uz mežastepi vai mežiem, vai nepametot džungļus un nedodoties savannā).
• Ritmiskais jeb sezonālais nomadisms raksturīgs piemēram, lopkopjiem Eirāzijas stepēs. Sākoties vasarai, dodas uz ziemeļu ganībām, bet ziemā visa apmetne dodas uz dienvidu ganībām. Katras cilts klejošanas maršruts no putna lidojuma veido elipsi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar četrām pamatapmetnēm (katram gadalaikam sava). Katras cilts vasaras un ziemas ganības bija precīzi noteiktas un visiem zināmas. Ja lopi bija aila kopīpašums, tad ganības izmantoja kopīgi. Klejotāju grupas īpašumtiesības uz ganībām izpaudās tādējādi, ka ne tikai šis kolektīvs uzskatīja tās par savām, bet šīs tiesības atzina arī citas klejotāju apvienības (ģintis, klani, ciltis).

Literatūra

• Līkijs R., Levins R. Sākotne. – Rīga, 1983.
• Klišāns V. Stepju klejotāji un viņu loma viduslaiku Eiropas etniskajā, politiskajā un kultūras vēsturē. // Viduslaiku vēsture. - Mācību apgāds, Rīga, 1996.