Atšķirības starp "Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:paraadee.png|right|thumb|250px|]] | [[Attēls:paraadee.png|right|thumb|250px|]] | ||
| − | '''Latviešu leģions''' (vc. ''Lettische Legion'', kr. ''латышский легион'') - kopējs apzīmējums | + | '''Latviešu leģions''' (vc. ''Lettische Legion'', kr. ''латышский легион'') - kopējs apzīmējums no okupētās Latvijas pilsoņiem (brīvprātīgajiem un piespiedu kārtā mobilizētajiem) saformētām nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vienībām ([[ieroču SS]], [[SD]] un [[Šucmaņi|kārtības dienesta]]) 2. Pasaules kara gados (1941.-1945.), kas karoja pret [[Sabiedrotie|Sabiedrotajiem]]. Laikā no 1943. līdz 1945. gadam nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas likumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 vīriešu, no kuriem karā bojā gāja aptuveni 25 000–30 000. |
| − | Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī (oficiālā pavēle leģiona izveidošanai datēta vēlāk, 1943. gada 10. februārī) apvienoja pirmos 3 [[Šucmaņi|kārtības dienesta]] bataljonus (vēlāk tiem pievienoja vēl 8 kārtības dienesta bataljonus, bet sākot ar 1942. gadu, kad apsīka brīvprātīgo pieplūdums, arī mobilizētos), piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (''Lettische Freiwilligen Legion''). Tā kā papildu brīvprātīgo nebija<ref>Spriežot pēc LVVA esošajiem dokumentiem, brīvprātīgie bija aptuveni 4% vēlākā latviešu leģiona personālsastāva. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Sākot ar 1944. gadu, par izvairīšanos varēja piespriest arī nāvessodu. Vasarā tika pieņemts lēmums nošaut ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā. 1944. gada otrajā pusē dezertieru īpatsvars sasniedza 30%.</ref>, pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions", bet 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā obligātās mobilizācijas kārtā izveidoja divas kājnieku [[divīzija]]s, kuras juridiski tika pakļautas [[Apsardzes spēki|SS]] karaspēka virsvadībai kā [[ieroču SS]] vienības (tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības - 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas - nepieļāva okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā, mobilizētie Latvijas iedzīvotāji juridiski tika pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS, kas oficiāli skaitījās nemilitāra struktūra; arī leģiona nosaukumā iekļautais vārds „brīvprātīgie” bija nepieciešams, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju), un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. Leģiona komandieri bija vācieši, divīziju štābus vadīja vācu virsnieki. | + | Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī (oficiālā pavēle leģiona izveidošanai datēta vēlāk, 1943. gada 10. februārī) apvienoja pirmos 3 [[Šucmaņi|kārtības dienesta]] bataljonus (vēlāk tiem pievienoja vēl 8 kārtības dienesta bataljonus, bet sākot ar 1942. gadu, kad apsīka brīvprātīgo pieplūdums, arī mobilizētos), piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (''Lettische Freiwilligen Legion''). Tā kā papildu brīvprātīgo nebija<ref>Spriežot pēc LVVA esošajiem dokumentiem, brīvprātīgie bija aptuveni 4% vēlākā latviešu leģiona personālsastāva. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Sākot ar 1944. gadu, par izvairīšanos varēja piespriest arī nāvessodu. Vasarā tika pieņemts lēmums nošaut ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā. 1944. gada otrajā pusē dezertieru īpatsvars sasniedza 30%.</ref>, pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions", bet 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā obligātās mobilizācijas kārtā izveidoja divas kājnieku [[divīzija]]s, kuras juridiski tika pakļautas [[Apsardzes spēki|SS]] karaspēka virsvadībai kā [[ieroču SS]] vienības (tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības - 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas - nepieļāva okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā, mobilizētie Latvijas iedzīvotāji juridiski tika pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS, kas oficiāli skaitījās nemilitāra struktūra; arī leģiona nosaukumā iekļautais vārds „brīvprātīgie” bija nepieciešams, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju), un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. |
| + | |||
| + | Leģiona komandieri bija vācieši, divīziju štābus vadīja vācu virsnieki. Abas leģiona divīzijas kā frontes vienības 1943.–1945. gadā kaujās cīnījās pret PSRS karaspēku. Kā viegli bruņotu, leģionu izmantoja kā palīgspēkus, lai atbalstītu vērmahta kaujas vienības. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc [[Kurzemes katls|Kurzemes katla]] kapitulācijas 8. maijā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā Rietumu sabiedrotajiem. | ||
| + | |||
| + | Pēc kara bijušos leģiona karavīrus pakļāva dažādām pārbaudēm un viņu iespējamo iesaisti kara noziegumos izvērtēja gan Rietumu sabiedrotās valstis, gan PSRS okupācijas varas drošības iestādes Latvijā. Pēc tam, kad tika atzīts, ka ieroču SS daļas bija pakļautas [[SS]] tikai juridiski, un nav iesaistītas nekādos kara noziegumos, 1946. gadā no 15. divīzijas karavīriem tika sakomplektētas 4 apsardzes rotas (kopā ap 1000 vīru), kas veica garnizona dienestu vairākās sabiedroto okupētās Vācijas pilsētās, bet kopš 1947. gada apsargāja Nirnbergas kara tribunāla procesu, kā arī arestētos kara noziedzniekus. ASV, Lielbritānija un Francija jau 1946. gadā pauda savu attieksmi pret Latviešu un Igauņu leģionā mobilizētajiem, viņiem piešķīra politisko bēgļu statusu, un viņi drīkstēja palikt uz dzīvi Rietumos. Tos, kuri atgriezās dzimtenē, pēc ieslodzījuma filtrācijas nometnēs, Latvijas PSR Valsts drošības komiteja paturēja savā redzeslokā un noteica tiem dažāda rakstura ierobežojumus mūža garumā (līdz pat VDK likvidācijai 1991. gadā). Ierobežojumi padomju laikā skāra arī leģionāru ģimenes locekļus – viņu bērniem bija problemātiski iegūt augstāko izglītību vai izvirzīties darbā. | ||
== == | == == | ||
| 73. rindiņa: | 77. rindiņa: | ||
* [http://www.diena.lv/latvija/zinas/kapec-legionari-krustugunis-13937203 Ilze Grīnuma. Kāpēc leģionāri krustugunīs? // Diena / Ilustrētā Vēsture. 2012. gada 16. marts] | * [http://www.diena.lv/latvija/zinas/kapec-legionari-krustugunis-13937203 Ilze Grīnuma. Kāpēc leģionāri krustugunīs? // Diena / Ilustrētā Vēsture. 2012. gada 16. marts] | ||
* [http://www.historia.lv/publikacijas/gramat/silgail/01nod.htm Leģiona tapšana. // Silgailis A. Latviešu leģions.] | * [http://www.historia.lv/publikacijas/gramat/silgail/01nod.htm Leģiona tapšana. // Silgailis A. Latviešu leģions.] | ||
| + | * [http://demoshistoria.lv/images/16.%20marts_lv.pdf Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda vēsturnieku viedoklis par 16. martu.] | ||
[[Kategorija:Vērmahta vienības]] | [[Kategorija:Vērmahta vienības]] | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 16. marts, plkst. 13.44
Latviešu leģions (vc. Lettische Legion, kr. латышский легион) - kopējs apzīmējums no okupētās Latvijas pilsoņiem (brīvprātīgajiem un piespiedu kārtā mobilizētajiem) saformētām nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vienībām (ieroču SS, SD un kārtības dienesta) 2. Pasaules kara gados (1941.-1945.), kas karoja pret Sabiedrotajiem. Laikā no 1943. līdz 1945. gadam nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas likumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 vīriešu, no kuriem karā bojā gāja aptuveni 25 000–30 000.
Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī (oficiālā pavēle leģiona izveidošanai datēta vēlāk, 1943. gada 10. februārī) apvienoja pirmos 3 kārtības dienesta bataljonus (vēlāk tiem pievienoja vēl 8 kārtības dienesta bataljonus, bet sākot ar 1942. gadu, kad apsīka brīvprātīgo pieplūdums, arī mobilizētos), piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Tā kā papildu brīvprātīgo nebija[1], pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions", bet 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā obligātās mobilizācijas kārtā izveidoja divas kājnieku divīzijas, kuras juridiski tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai kā ieroču SS vienības (tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības - 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas - nepieļāva okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā, mobilizētie Latvijas iedzīvotāji juridiski tika pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS, kas oficiāli skaitījās nemilitāra struktūra; arī leģiona nosaukumā iekļautais vārds „brīvprātīgie” bija nepieciešams, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju), un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā.
Leģiona komandieri bija vācieši, divīziju štābus vadīja vācu virsnieki. Abas leģiona divīzijas kā frontes vienības 1943.–1945. gadā kaujās cīnījās pret PSRS karaspēku. Kā viegli bruņotu, leģionu izmantoja kā palīgspēkus, lai atbalstītu vērmahta kaujas vienības. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc Kurzemes katla kapitulācijas 8. maijā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā Rietumu sabiedrotajiem.
Pēc kara bijušos leģiona karavīrus pakļāva dažādām pārbaudēm un viņu iespējamo iesaisti kara noziegumos izvērtēja gan Rietumu sabiedrotās valstis, gan PSRS okupācijas varas drošības iestādes Latvijā. Pēc tam, kad tika atzīts, ka ieroču SS daļas bija pakļautas SS tikai juridiski, un nav iesaistītas nekādos kara noziegumos, 1946. gadā no 15. divīzijas karavīriem tika sakomplektētas 4 apsardzes rotas (kopā ap 1000 vīru), kas veica garnizona dienestu vairākās sabiedroto okupētās Vācijas pilsētās, bet kopš 1947. gada apsargāja Nirnbergas kara tribunāla procesu, kā arī arestētos kara noziedzniekus. ASV, Lielbritānija un Francija jau 1946. gadā pauda savu attieksmi pret Latviešu un Igauņu leģionā mobilizētajiem, viņiem piešķīra politisko bēgļu statusu, un viņi drīkstēja palikt uz dzīvi Rietumos. Tos, kuri atgriezās dzimtenē, pēc ieslodzījuma filtrācijas nometnēs, Latvijas PSR Valsts drošības komiteja paturēja savā redzeslokā un noteica tiem dažāda rakstura ierobežojumus mūža garumā (līdz pat VDK likvidācijai 1991. gadā). Ierobežojumi padomju laikā skāra arī leģionāru ģimenes locekļus – viņu bērniem bija problemātiski iegūt augstāko izglītību vai izvirzīties darbā.
Satura rādītājs
Volhova, 1943. gada rudens
mobilizētais Evalds
mobilizētie (2.04.1944.)
Esplanādē, Rīgā
Rīgas ielās
ierinda (Rīgā)
ierinda (Rīgā)
apmācībās
Egils Kalme
atgriežas no apmācībām
Liepājā (1944.)
pie pirts frontē
lt. Vilberts Ejubs
lt. Vilberts Ejubs
pusdienošana
pusdienošana
pie baznīcas
pie baznīcas
pie baznīcas
lt. Cauce kazarmās (1944.)
Utināns
Vilberts Ejubs
Vilberts Ejubs pie daļas kancelejas
Gorškovas sādža
Gorškovas sādža
Gorškovas sādža
atpūtā
04.1944.
Egils Kalme-Ozoliņš
pēc kritušo apbedīšanas
pēc kritušo apbedīšanas
virsnieki
atpūtas brīdis
atpūtas brīdis
leitnants Cauce
15. divīzija - pēdējais kauss alus pirms pardislocēšanās uz Vāciju. Rīga, 1944. gada augusts
15. divīzija - kāpšana kuģos, lai pardislocētos uz Vāciju. Rīgas osta, 1944. gada augusts
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divizija. Ievainoto transportēšana. Pomerānija, 1945. gada marts.
Kaps. Pomerānija, 1945. gada marts.
Nirnberga, 1947.
Štutgarte, 1948.
Štutgarte, 1948.
Štutgarte, 1948.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Spriežot pēc LVVA esošajiem dokumentiem, brīvprātīgie bija aptuveni 4% vēlākā latviešu leģiona personālsastāva. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Sākot ar 1944. gadu, par izvairīšanos varēja piespriest arī nāvessodu. Vasarā tika pieņemts lēmums nošaut ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā. 1944. gada otrajā pusē dezertieru īpatsvars sasniedza 30%.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
- Kārlis Zvirgzdiņš. Jauniegūtie 15. divīzijas štāba dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā. // Latvijas arhīvi. 2006. Nr.2. 36.-51. lpp. ISSN 1407-2270
- Kā PSRS Valsts drošības Tautas komisariāts 1943. gadā vērtēja Latviešu leģionu (R. Vīksnes ievads). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.3., 130.-135. lpp.
- Turčinskis Zigmārs. Vācu abvērgrupas 212 izlūku - diversantu skolā apmācītie latgaliešu diversanti. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.4., 116.-133. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Rūdolfa Bangerska paskaidrojums IRO (International Relief Organization) 909.apgabala inspektoram. 1949. gada 12. jūlijā
- Ilze Grīnuma. Kāpēc leģionāri krustugunīs? // Diena / Ilustrētā Vēsture. 2012. gada 16. marts
- Leģiona tapšana. // Silgailis A. Latviešu leģions.
- Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda vēsturnieku viedoklis par 16. martu.
