Atšķirības starp "Latvijas vācbaltu zemessargi" versijām
m |
m |
||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
sanitārais transports un lazarete, vezumnieki un etapa nodaļas, intendantūra. 5000 vīru (3700 kaujassastāvā), 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči, 3 mīnmetēji. | sanitārais transports un lazarete, vezumnieki un etapa nodaļas, intendantūra. 5000 vīru (3700 kaujassastāvā), 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči, 3 mīnmetēji. | ||
| − | Jau jūlija beigās vienības sāka pārdislocēt uz Latgales fronti, līdz 8. septembrī visi zemessargi atradās tur. Šajās cīņās Latgalē ar [[LSPR armija|Sarkano armiju]] krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar [[LkO]]. 1920. gada 1. aprīlī ''Latvijas vācbaltiešu zemessargus'' pārdēvēja par [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulku]] un iekļāva Latvijas armijas [[Kurzemes divīzija|Kurzemes divīzijā]]. Tika publicēti jauni noteikumi par zemessargu dienesta pakāpju apzīmējumiem, saskaņā ar kuriem nodaļu virsnieku zemākā pakāpe bija [[praporščiks]], tad [[kornets]], [[ritmeistars]], [[majors]], komandieris un pavēlnieks. Daudzus vācbaltiešus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt [[Latvijas armijas 1. bruņotais divizions|Bruņotajā divizionā]]. | + | Jau jūlija beigās vienības sāka pārdislocēt uz Latgales fronti, līdz 8. septembrī visi zemessargi atradās tur. Politisku un taktisku iemeslu dēļ vācbaltu vienības sūtīja uz grūtākajiem frontes posmiem (izšķiroša bija Latvijas vācbaltu zemessargu loma Latgales atbrīvošanas lielākajās kaujās, atbrīvojot Rēzekni). Šajās cīņās Latgalē ar [[LSPR armija|Sarkano armiju]] krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar [[LkO]]. 1920. gada 1. aprīlī ''Latvijas vācbaltiešu zemessargus'' pārdēvēja par [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulku]] un iekļāva Latvijas armijas [[Kurzemes divīzija|Kurzemes divīzijā]]. Tika publicēti jauni noteikumi par zemessargu dienesta pakāpju apzīmējumiem, saskaņā ar kuriem nodaļu virsnieku zemākā pakāpe bija [[praporščiks]], tad [[kornets]], [[ritmeistars]], [[majors]], komandieris un pavēlnieks. Daudzus vācbaltiešus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt [[Latvijas armijas 1. bruņotais divizions|Bruņotajā divizionā]]. |
=== === | === === | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 12. jūnijs, plkst. 06.05
Latvijas vācu zemessargi, arī Latvijas vācbaltiešu zemessargi - Latvijas armijas vienība (~4700 vīri) Neatkarības kara laikā, nokomplektēta no etniskajiem vācbaltiešiem, izveidota 1919. gada 6. jūlijā (īstenībā pavēle izdota ar atpakaļejošu datumu augustā) Tukuma apkaimē no izformētajām Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienībām, kas pēc Strazdumuižas pamiera 1919. gada 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Ministru kabineta pakļautībā. Komandieris kolonels H.Aleksanders (par tā vietnieku pavēlnieka statusā tika iecelts jūras kapteinis barons fon Taube, bet pēc 12.1919.- 01.04.1920. barons Rādens). Pēc vienības izveidošanas tajā ietilpa:
- Manteifela bataljons (bij. 1. Baltu pulks)
- Hāna bataljons (bij. 2. Baltu pulks; majors K. fon Hāns, 17.07.1919.-01.04.1920.)
- Barta bataljons (bij. 3. Baltu pulks; komandieris H.Barts, 11.07.1919.-01.04.1920.)
- Engelharta eskadrons (majors barons V.Engelharts)
- Štromberga sapieru nodaļa (majors barons A.V. fon Štrombergs, 07.-09.1919.)
- lidotāju nodaļa
- automobiļu nodaļa
- saimniecības rota
sanitārais transports un lazarete, vezumnieki un etapa nodaļas, intendantūra. 5000 vīru (3700 kaujassastāvā), 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči, 3 mīnmetēji.
Jau jūlija beigās vienības sāka pārdislocēt uz Latgales fronti, līdz 8. septembrī visi zemessargi atradās tur. Politisku un taktisku iemeslu dēļ vācbaltu vienības sūtīja uz grūtākajiem frontes posmiem (izšķiroša bija Latvijas vācbaltu zemessargu loma Latgales atbrīvošanas lielākajās kaujās, atbrīvojot Rēzekni). Šajās cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas vācbaltiešu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā. Tika publicēti jauni noteikumi par zemessargu dienesta pakāpju apzīmējumiem, saskaņā ar kuriem nodaļu virsnieku zemākā pakāpe bija praporščiks, tad kornets, ritmeistars, majors, komandieris un pavēlnieks. Daudzus vācbaltiešus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā.
pulkvedis Aleksanders
mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs
Daugavas šķērsošana pie Krustpils
radiostacija Līvānos
mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
virsnieki atpūtā
mīnmetējs
kolonna ceļā uz fronti
ritmeisters Binkavs
sagūstītie sarkanarmieši
lauka lielgabals
baterija
baterija pozīcijās
virsnieki atpūtā: fēnrihs Valmans, ritmeisters Binkavs, doktors Šēnfelds
Rosanovskas dzelzceļa stacijā
mīnmetējnieki
latviešu artilēristi ceļā
latviešu artilēristi pēc marša
Virsnieku grupa, 21.01.1920.
Virsnieku grupa, 1920.
Virsnieku grupa, 01.1920.
ierindnieks
dižkareivis
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 200.-201. lpp. ISBN 9984-00-395-7
