Atšķirības starp "Bīroni" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 22. jūlijs, plkst. 12.20

Bīronu dzimta (vāc. von Biron) – hercogi Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī laikā no 1737. līdz 1795. gadam.

Dzimtas vēsture

Pirmo reizi rakstītos avotos Bīroni (tai laikā Būreni) fiksēti 1573. gadā.

1585. gada 14. jūnijā Klīves muižnieks Karls Būrens (Carell von Buhren, miris 1612. g.) saņēma no hercoga Gotharda Ketlera lēnī Timzas muižu (vēlāk vietas nosaukums mainījās, un to sāka dēvēt par Kalnciema muižu). Vēl šis muižnieks dokumentos parādās sakarā ar konfliktu ar Rīgas pilsētu par tiesībām zvejot Babītes ezerā. Pēc Karla nāves Kalnciema muižā palika saimniekot viņa dēls Johans, kurš apprecēja Mītavas pilsoņa meitu Annu Blunku (Būreniem Mītavā piederēja nams).

Matiass Būrens uzsāka aktīvu darbību, lai dzimta tiktu ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā, kas celtu tās sociālo statusu. Neraugoties uz to, ka jau 1633. gadā no Žečpospoļita]s karaļa Vladislava IV (pol. Władysław IV Waza) tika saņemts muižnieku diploms (ar piešķirtā ģerboņa aprakstu: uz sausa zara tupošu melnu kraukli, kura knābī ir ozolzars ar trim zīlēm; ģerboņa augšdaļā – zelta kroņa krauklis starp divām zīlēm), 1634. gadā Būreniem tika atteikta uzņemšana Kurzemes bruņniecībā. 1638. gada 20. maijā karalis Vladislavs izsniedza diplomu, kas attiecās ne tikai uz Matiasu Būrenu, bet jau visu dzimtu (diploms šobrīd atrodas Maskavā, Krievijas valsts Centrālajā seno aktu arhīvā, un tajā ir arī heraldiskais ģerboņa apraksts). Tas nekādi neietekmēja Kurzemes bruņniecības attieksmi, kura nevēlējās uzņemt savās rindās nesen titulu saņēmušos (tikai 1730. gadā, Ernstam Johanam Bīronam saņemot grāfa titulu, dzimta tika uzņemta Kurzemes bruņniecībā, un arī tad kā uzņemšanas iemesli tika uzskaitīti Bīronu nopelni Kurzemes bruņniecības labā, bet ne vārda par dzimtas dižciltību un senumu).

Karls Būrens (1653.-1734.) apprecēja Katrīnu Hedvigu fon der Rāb-Tīlenu, un demobilizējās no dienesta Žečpospoļitas karaļa armijā kā kornets. It kā bijis hercoga virsmežzinis (t.i. atbildējis par medību organizēšanu). Viņam bija trīs dēli: Karls, Ernsts Johans un Gustavs.

Bīroni Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī

• Ernsts Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.) 1737. gada jūnijā ar Žečpospoļitas karaļa Augusta II ieteikumu, ievēlēts par Kurzemes un Zemgales hercogu (tituls apstiprināts 13. jūlijā).
• Pēteris Bīrons (Peter von Biron, 1724.-1800.) bija pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs. 1795. gadā pēc t.s. 3. Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas imperators. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula. Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rietumeiropā.

Neskaidrības par izcelsmi un uzvārdu

Paši dzimtas locekļi uzskatīja, ka to saknes meklējamas Francijā. Dokumentos tas fiksēts 1642. gada 21. jūlijā Kurzemes bruņniecības sēdekļa sesijā, kad aizstāvot savas pretenzijas uz tiesībām tikt ierakstītam bruņniecības sarakstā, Matiass Būrens tās pamatoja ar to, ka dzimta cēlusies no Francijas, tās dižciltība ir daudz senāka par Žečpospoļitas karaļa izsniegto diplomu, un parakstījās jau kā „Bīrons“ (arī 1676. gadā Karla V Būrena bērēs tika pieminēts Karls I Būrens, kurš „tāpat kā viņa sieva fon Overakera, nācis no Francijas“). Sākot ar 1712. gadu dokumentos dzimtas uzvārdu sāk rakstīt gan kā „von Buhren“, gan „von Buron“, gan "von Biron".

Dzimtas izcelsmes senums un asins tīrība bieži tika apstrīdēti, it sevišķi, sākoties politiskajām intrigām pret Ernstu Johanu Pēterburgas galmā, kad bez reālām šaubām tika mērķtiecīgi izplatīti arī izdomājumi un apmelojumi. Piemēram, ka Būreni absolūti nepamatoti piesavinājušies franču hercogu d’Bironu (fr. de Gontaut-Biron) uzvārdu, bez tam K. Manšteins (kr. Манштейн, Кристоф Герман, 1711.-1757.) pat palaida baumu, ka arī ģerbonis nozagts šai dzimtai (lai gan katrs, kuram bijusi iespēja salīdzināt abu dzimtu gerboņus, var pārliecināties, ka tajos nav ne mazākās līdzības).

Francijas Bironiem pret iespējamo radniecību gan nebija nekādu iebildumu, piemēram, 1739. gadā pie Ernsta Johana Bīrona vērsās Krievijas impērijas vēstnieks Parīzē kņazs A. Kantemirs (kr. Кантемир, Антиох Дмитриевич, 1708.-1744.), lūdzot izlīdzēt ar Sv.Andreja ordeņa piešķiršanu tā Francijas radiniekam, maršala d’Birona brāļadēlam marķīzam d’Bonakū.

Kā liecinājis Dr. G. Vulfiuss, viņš esot pie ģenealoga F. Freitāga fon Loringhofena ar fon der Rāb-Tīlenu ciltskoku, kuru sastādījis A. Buhgolcs, un no kura izriet, ka patiesībā grāfa Ernsta Johana Bīrona māte bijusi Kalnciema muižas kalpone „no latviešiem“, par ko daudz baumojuši laikabiedru vidū.

Literatūra

• Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
• Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
• Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
• Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Ārējās saites par šo tēmu

• hercogi Bīroni un viņu atvases (latviešu val.)
• Bīronu dzimta un Ernsta Johana Bīrona biogrāfija (krievu val.)
• K. Manšteina kritiskās piezīmes par Bīronu dzimtu (krievu val.)