Atšķirības starp "Ālbergs Arveds" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Arveds Ālbergs''' – dzimis 1900. g. 7. maijā Rīgā. Absolvējis reālskolu. 1918. | + | '''Arveds Ālbergs''' – dzimis 1900. g. 7. maijā Rīgā. Absolvējis reālskolu. 1918. gada 25. novembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kaprālis]]. Atvaļināts no dienesta 1921. g. 13. decembrī [[Virsseržants|virsseržanta]] pakāpē. 1921. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKOK nr.3/1551) par 1920. gada 13. janvāra uzbrukumu Štikānu sādžai (ar savu nodaļu apgāja ciemu un pēkšņā uzbrukumā piespieda pretinieku bēgt) un 20. janvāra cīņām pie Gasaļjevo sādžas (ienaidnieka ugunī pirmais ielauzās sādžā, piespiežot pretinieku padoties gūstā). 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Miris 1941. g. 12. februārī, Lodzā, Polijā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 29. aprīlis, plkst. 11.31
Arveds Ālbergs – dzimis 1900. g. 7. maijā Rīgā. Absolvējis reālskolu. 1918. gada 25. novembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kaprālis. Atvaļināts no dienesta 1921. g. 13. decembrī virsseržanta pakāpē. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKOK nr.3/1551) par 1920. gada 13. janvāra uzbrukumu Štikānu sādžai (ar savu nodaļu apgāja ciemu un pēkšņā uzbrukumā piespieda pretinieku bēgt) un 20. janvāra cīņām pie Gasaļjevo sādžas (ienaidnieka ugunī pirmais ielauzās sādžā, piespiežot pretinieku padoties gūstā). 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1941. g. 12. februārī, Lodzā, Polijā.
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 34. lpp.
