Atšķirības starp "Samsons-Himmelšerna Felikss fon" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
1918. gada 12. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1550) par to, ka 1919. gada 11. novembrī kaujā pie nīcgales ar savu [[Vads|vadu]] atsita divu pretineika [[Rota|rotu]] uzbrukumu, piespiežot tos bēgt, un saņēma gūstā 15 sarkanarmiešus. Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. | 1918. gada 12. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1550) par to, ka 1919. gada 11. novembrī kaujā pie nīcgales ar savu [[Vads|vadu]] atsita divu pretineika [[Rota|rotu]] uzbrukumu, piespiežot tos bēgt, un saņēma gūstā 15 sarkanarmiešus. Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. | ||
| − | Vadījis savas Pāles muižas [[neatsavināmās | + | Vadījis savas Pāles muižas [[Neatsavināmā daļa|neatsavināmās daļas]] saimniecību. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Miris 1967. gada 26. martā Štutgartē (''Stuttgart''). |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 09.36
Felikss fon Samsons-Himmelšerna (Felix von Samson-Himmelstjerna, 1885-1967) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris.
Dzimis 1885. gada 29. augustā Volmaras (mūsd. Valmiera) apriņķī, Arnolda fon Samsons-Himmelšerna ģimenē. Studējis jurisprudenci Tērbatas vācu universitātē. Dzīvojis Rīgā, pilsētas valdes ierēdnis.
1918. gada 12. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, seržants. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1550) par to, ka 1919. gada 11. novembrī kaujā pie nīcgales ar savu vadu atsita divu pretineika rotu uzbrukumu, piespiežot tos bēgt, un saņēma gūstā 15 sarkanarmiešus. Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī.
Vadījis savas Pāles muižas neatsavināmās daļas saimniecību. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1967. gada 26. martā Štutgartē (Stuttgart).
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 462. lpp.
