Atšķirības starp "Zēlerts Vilhelms" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 11. maijs, plkst. 08.34

Vilhelms Zēlerts (Wilchelm Seelert, 1888-1963) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, kareivis, LKO kavalieris.

Dzimis 1888. gada 8. augustā Tukumā, Franča Zēlerta ģimenē. Kurzemes savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības ierēdnis Mītavā (mūsd. Jelgava). Sākoties 1. pasaules karam, kā vācietis deportēts uz Orenburgas apgabalu. Sākoties pilsoņu karam, atgriezās dzimtenē.

1919. gada 22. martā Mītavā brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā), Trieciena rotā. Piedalījies Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kaprālis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.533) par to, ka 1919. gada 22. decembra vēlā vakarā pie Klevinsku sādžas ar sevišķu drosmi uzbruka ienaidniekam, aizraujot līdzi sev pārējos, kā rezultātā tika gūta uzvara, 17 gūstekņi un ložmetējs. Atvaļināts 1920. gada 29. septembrī.

Dzīvojis Jelgavā, iztiku pelnījis kā noliktavas vadītājs Kroiča alusdarītavā. Vēlāk pārdevējs Armijas ekonomiskajā veikalā Rīgā. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1963. gada 16. jūnijā Biterfeldē (Bitterfeld).

Literatūra par šo tēmu

• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 580.-581. lpp.