Atšķirības starp "Heraldika" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
8. rindiņa: 8. rindiņa:
 
Pirmssākumos heraldika balstījās vairāk uz heroldu iztēli, fantāziju un literārajiem talantiem, taču jau visai drīz heroldiem nācās savas zināšanas apkopot, dalīties savā starpā un sākt veidot emblēmu sistēmu. Tās nozīme pieauga, kad krusta karu praktisko pieeju nomainīja bruņinieku turnīru dekoratīvisma prasības. Turnīros drīkstēja piedalīties tikai iesvētītie bruņinieki, nevis bruņneši, tāpēc heroldiem nācās kļūt par noteiktumu uzraugiem un tiesnešiem. Pie to laiku bruņniecības mobilitātes, visai brīvi mainot mītnes zemi un darbības vietu, tikai apkopojot informāciju par lielu skaitu ģerboņu bija iespējams atšķirt bruņinieku no viltvārža, novērst vienādu ģerboņu lietošanu. Par nopietnu turnīra ievadpasākumu kļuva publiskās ģerboņu pārbaudes (ko vēlāk aizstāja ar ķiveru pārbaudi). Nav zināms, kad spēlmaņi un heroldi sāka pierakstīt savas zināšanas. Pirmie manuskripti bija tikai ģerboņu attēlu apkopojumi, taču jau XIII gs. otrajā pusē parādās teorētiskie apcerējumi par heraldikas terminoloģiju. XIV gs. teorētisko heraldiku savā ziņā pārņēma [[universitāte]]s, kur heraldiku sāka pasniegt kā mācību priekšmetu. Jau ap 1300. gadu de Erodī (''d'Heraudie'') normāņu valodā sarakstījis heraldikas mācību grāmatu, taču visnopietnākais šā laika teorētiskais apcerējums ir 1356. gadā tapušais Perudžas universitātes tieslietu profesora Bartolo no Sasoferrato manuskripts "Tractatus de insignii et armis". Savukārt vislielāko popularitāti laikabiedru vidū guva Klemāna Prēnso (''Prinsault'') traktāts, ko vēlāk, 1416. gadā, pat iespieda drukātā veidā. Tā kāheroldi nebūt nevēlējās atpalikt no akadēmiskajeim heraldikas traktētājiem, arī daudzi heroldi pievērsās teorētiskajai heraldikai, vairāk aizraujoties ar mītisku un ezoterisku ģerboņu skaidrošanu, kas turpmākajos gadsimtos kļuva par sava veida alternatīvo heraldikas literatūru. (piemēram, Aragonas karaļa herolda Žana Kurtuā - ''Courtois'' - sacerējums "Le blason des couleurs").
 
Pirmssākumos heraldika balstījās vairāk uz heroldu iztēli, fantāziju un literārajiem talantiem, taču jau visai drīz heroldiem nācās savas zināšanas apkopot, dalīties savā starpā un sākt veidot emblēmu sistēmu. Tās nozīme pieauga, kad krusta karu praktisko pieeju nomainīja bruņinieku turnīru dekoratīvisma prasības. Turnīros drīkstēja piedalīties tikai iesvētītie bruņinieki, nevis bruņneši, tāpēc heroldiem nācās kļūt par noteiktumu uzraugiem un tiesnešiem. Pie to laiku bruņniecības mobilitātes, visai brīvi mainot mītnes zemi un darbības vietu, tikai apkopojot informāciju par lielu skaitu ģerboņu bija iespējams atšķirt bruņinieku no viltvārža, novērst vienādu ģerboņu lietošanu. Par nopietnu turnīra ievadpasākumu kļuva publiskās ģerboņu pārbaudes (ko vēlāk aizstāja ar ķiveru pārbaudi). Nav zināms, kad spēlmaņi un heroldi sāka pierakstīt savas zināšanas. Pirmie manuskripti bija tikai ģerboņu attēlu apkopojumi, taču jau XIII gs. otrajā pusē parādās teorētiskie apcerējumi par heraldikas terminoloģiju. XIV gs. teorētisko heraldiku savā ziņā pārņēma [[universitāte]]s, kur heraldiku sāka pasniegt kā mācību priekšmetu. Jau ap 1300. gadu de Erodī (''d'Heraudie'') normāņu valodā sarakstījis heraldikas mācību grāmatu, taču visnopietnākais šā laika teorētiskais apcerējums ir 1356. gadā tapušais Perudžas universitātes tieslietu profesora Bartolo no Sasoferrato manuskripts "Tractatus de insignii et armis". Savukārt vislielāko popularitāti laikabiedru vidū guva Klemāna Prēnso (''Prinsault'') traktāts, ko vēlāk, 1416. gadā, pat iespieda drukātā veidā. Tā kāheroldi nebūt nevēlējās atpalikt no akadēmiskajeim heraldikas traktētājiem, arī daudzi heroldi pievērsās teorētiskajai heraldikai, vairāk aizraujoties ar mītisku un ezoterisku ģerboņu skaidrošanu, kas turpmākajos gadsimtos kļuva par sava veida alternatīvo heraldikas literatūru. (piemēram, Aragonas karaļa herolda Žana Kurtuā - ''Courtois'' - sacerējums "Le blason des couleurs").
  
−
Vēlākos gadsimtos tika izveidotas ''heroldijas'' - valsts iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa "autortiesību" ievērošanu.  
+
XIV gs., kad parādījās monarhu vēlme dāvāt dižciltību un gerboņus (t.s. diplomu ģerboņi), gūstot no tā arī ienākumus, tika izveidotas ''heroldijas'' - valsts iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa "autortiesību" ievērošanu.  
  
 
Kā zinātniska disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un attīstījās saistībā ar [[Ģenealoģija|ģenealoģiju]], [[Numismātika|numismātiku]], [[Paleogrāfija|paleogrāfiju]], [[Sfragistika|sfragistiku]] un [[Veksiloloģija|veksiloloģiju]]. Pats apzīmējums "heraldika" cēlies no "herolds". Heraldikas avotus veido ģerboņu attēlojumi uz zīmogiem, monētām, kapa plāksnēm un pieminekļiem, epitāfijām, ģerboņu diplomiem, rokraksta ģerboņu attēlu apkopojumi, literatūras teksti.
 
Kā zinātniska disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un attīstījās saistībā ar [[Ģenealoģija|ģenealoģiju]], [[Numismātika|numismātiku]], [[Paleogrāfija|paleogrāfiju]], [[Sfragistika|sfragistiku]] un [[Veksiloloģija|veksiloloģiju]]. Pats apzīmējums "heraldika" cēlies no "herolds". Heraldikas avotus veido ģerboņu attēlojumi uz zīmogiem, monētām, kapa plāksnēm un pieminekļiem, epitāfijām, ģerboņu diplomiem, rokraksta ģerboņu attēlu apkopojumi, literatūras teksti.

Versija, kas saglabāta 2017. gada 16. februāris, plkst. 11.32

Baltisches Wappenbuch vāks (1882.g.)

Heraldika (an. heraldry, vc. Heraldik, fr. héraldique, kr. геральдика) – atkarībā no konteksta:

  • lietišķā heraldika – teorētiska sistēma, kas nosaka, uztur un pilnveido ģerboņu uzturēšanas un veidošanas principus un terminoloģiju, kā arī, kas īpaši svarīgi, kataloģizēja tos (tā kā praksē bieži vien kādi heraldikas aspekti tikuši ignorēti, un pat vienas dzimtas ietvaros dažkārt sastopamas visai lielas atšķirības, ģerboņu grāmatu veidošana bija svarīga);
  • teorētiskā heraldika – vēstures palīgdisciplīna, kas lielā pēta ģerboņu vēsturi, to veidošanos un lietošanu.

Eiropas heraldikas pirmsākumi meklējami XII gs. Rietumeiropā heroldu darbībā, kuri turnīros publikai skaļi saucot skaidroja arēnā iznākušo bruņinieku ģerboņu nozīmi. Franču valodā paralēli héraldique lieto arī jēdzienu blason (no senģermāņu "taurēt"), jo heroldi turnīru laikā, lai pievērstu sev uzmanību un pieklusinātu skatītājus, pirms izziņot dalībnieku vārdus, titulus un ģerboņus, pūta ragā. Savukārt ģerboņu aprakstīšanu franču valodā dēvē par blasonner, kas pārņemts latviešu valodā kā blazonēšana.

Pirmssākumos heraldika balstījās vairāk uz heroldu iztēli, fantāziju un literārajiem talantiem, taču jau visai drīz heroldiem nācās savas zināšanas apkopot, dalīties savā starpā un sākt veidot emblēmu sistēmu. Tās nozīme pieauga, kad krusta karu praktisko pieeju nomainīja bruņinieku turnīru dekoratīvisma prasības. Turnīros drīkstēja piedalīties tikai iesvētītie bruņinieki, nevis bruņneši, tāpēc heroldiem nācās kļūt par noteiktumu uzraugiem un tiesnešiem. Pie to laiku bruņniecības mobilitātes, visai brīvi mainot mītnes zemi un darbības vietu, tikai apkopojot informāciju par lielu skaitu ģerboņu bija iespējams atšķirt bruņinieku no viltvārža, novērst vienādu ģerboņu lietošanu. Par nopietnu turnīra ievadpasākumu kļuva publiskās ģerboņu pārbaudes (ko vēlāk aizstāja ar ķiveru pārbaudi). Nav zināms, kad spēlmaņi un heroldi sāka pierakstīt savas zināšanas. Pirmie manuskripti bija tikai ģerboņu attēlu apkopojumi, taču jau XIII gs. otrajā pusē parādās teorētiskie apcerējumi par heraldikas terminoloģiju. XIV gs. teorētisko heraldiku savā ziņā pārņēma universitātes, kur heraldiku sāka pasniegt kā mācību priekšmetu. Jau ap 1300. gadu de Erodī (d'Heraudie) normāņu valodā sarakstījis heraldikas mācību grāmatu, taču visnopietnākais šā laika teorētiskais apcerējums ir 1356. gadā tapušais Perudžas universitātes tieslietu profesora Bartolo no Sasoferrato manuskripts "Tractatus de insignii et armis". Savukārt vislielāko popularitāti laikabiedru vidū guva Klemāna Prēnso (Prinsault) traktāts, ko vēlāk, 1416. gadā, pat iespieda drukātā veidā. Tā kāheroldi nebūt nevēlējās atpalikt no akadēmiskajeim heraldikas traktētājiem, arī daudzi heroldi pievērsās teorētiskajai heraldikai, vairāk aizraujoties ar mītisku un ezoterisku ģerboņu skaidrošanu, kas turpmākajos gadsimtos kļuva par sava veida alternatīvo heraldikas literatūru. (piemēram, Aragonas karaļa herolda Žana Kurtuā - Courtois - sacerējums "Le blason des couleurs").

XIV gs., kad parādījās monarhu vēlme dāvāt dižciltību un gerboņus (t.s. diplomu ģerboņi), gūstot no tā arī ienākumus, tika izveidotas heroldijas - valsts iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa "autortiesību" ievērošanu.

Kā zinātniska disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un attīstījās saistībā ar ģenealoģiju, numismātiku, paleogrāfiju, sfragistiku un veksiloloģiju. Pats apzīmējums "heraldika" cēlies no "herolds". Heraldikas avotus veido ģerboņu attēlojumi uz zīmogiem, monētām, kapa plāksnēm un pieminekļiem, epitāfijām, ģerboņu diplomiem, rokraksta ģerboņu attēlu apkopojumi, literatūras teksti.

Latvijas teritorijā heraldika kā zinātnes disciplīna sāka attīstīties XIX gs. beigās, kad Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā 1893. gadā tika izveidota Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekcija, kuru vadīja barons Aleksandrs fon Rādens (von Rahden). 1903. gadā Jelgavā notika ievērojama Baltijas heraldikas izstāde ar 2317 eksponātiem un katalogu. 1931. un 1934. gadā tika publicēts Maksa Millera (Mueller) divsējumu darbs Beitrag zur baltishen Wappenkunde, kas aplūkoja 5476 ģerboņus no Latvijas un Igaunijas teritorijām. Savukārt ievērojamais heraldikas speciālists Hermanis fon Bruinings izstrādāja Latvijas Republikas ģerboni.

Arī citos pasaules reģionos (piemēram, Japānā, islama zemēs u.c.) kopš seniem laikiem pastāvējusi sava emblemātika – klasificētas zīmes, emblēmas un simboli, kas pauž tā nēsātāja piederību konkrētai dzimtai, klanam, statusam vai rangam: tamga, mons u.c. – un tās skaidrojošās sistēmas, taču tām ir citi principi, nekā Eiropā, līdz ar to apzīmējums "heraldika" attiecīna tikai uz Eiropu.

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
  • Lancmanis I. Heraldikas rokraksti Kurzemē 17. un 18. gadsimtā. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis. A., 2002., Nr.2/3, 1.-10. lpp.
  • Lancmanis I. Heraldikas materiāli Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. // Retumi: Veltījums Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas 50 darba gadiem. - Rīga, 2003. - 93.-124. lpp.
  • Lancmanis I. Kurzemes un Zemgales hercogu ģerbonis Ketleru dinastijas periodā. // Ventspils muzeja raksti. – Rīga, 2001. - 1. sējums - 36.-56. lpp.
  • Karspars Kļaviņš. Ģerboņu herolds Gelre kā 14. gadsimta Livonijas reprezentētājs Rietumeiropas kultūrā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2009. Nr.1. 21.–32. lpp.
  • Baltiņš J. Bīronu dinastijas Kurzemes-Zemgales hercogu zīmogi. // Ventspils muzeja raksti. – Rīga, 2001. - 1. sējums - 258.-274. lpp.
  • Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 30.-63. lpp.
  • Baltiņš J. Heraldika Ketleru dinastijas Kurzemes princešu zīmogos// Ventspils Muzeja Raksti VI, 2009.190.-210.lpp.
  • Neubecker O. Le grand livre de l`heraldique. Paris – Bruxelles, 1977
  • Beaumont A., de.Recherches sur l`origine du blason et en particulier sur la fleur de lis. Paris, 1853
  • Smith Ellis W. The antiquities of Heraldry. London, 1869
  • Parker, James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. Oxford: James Parker & Co., 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)
  • Dennys, Rodney. The Heraldic Imagination. New York: Clarkson N. Potter, 1975
  • Elvins, Mark Turnham. Cardinals and Heraldry (Illustrated by Anselm Baker, foreword by Maurice Noël Léon Couve de Murville, preface by John Brooke-Little). London: Buckland Publications, 1988
  • Fairbairn, James. Fairbairn’s Crests of the Families of Great Britain & Ireland. 2v. Revised ed. New York: Heraldic Publishing Co., 1911 (New York: Bonanza Books, 1986 in 1 vol.)
  • Humphery-Smith, Cecil. Ed and Augmented General Armory Two, London, Tabard Press, 1973
  • Innes of Learney, Sir Thomas "Scots Heraldry" 2nd ed, Edinburgh and London: Oliver and Boyd, 1956
  • Paul, James Balfour. An Ordinary of Arms Contained in the Public Register of All Arms and Bearings in Scotland. Edinburgh: W. Green & Sons, 1903
  • Wagner, Sir Anthony R. Heralds of England: A History of the Office and College of Arms. London: HMSO, 1967
  • Le Févre, Jean. A European Armorial: An Armorial of Knights of the Golden Fleece and 15th Century Europe. (Edited by Rosemary Pinches & Anthony Wood) * London: Heraldry Today, 1971
  • Louda, Jiří and Michael Maclagan. Heraldry of the Royal Families of Europe. New York: Clarkson Potter, 1981. Reprinted as Lines of Succession (London: Orbis, 1984)
  • Rietstap, Johannes B. Armorial General. The Hague: M. Nijhoff, 1904-1926 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1967)
  • Siebmacher, Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. Nürnberg: Von Bauer & Raspe, 1890-1901
  • Lancmanis I. Heraldik in der Barockkunst Lettlands. // Barock im Baltikum und andere Studien des Ostseeraumes. - Kiel, 2002 - S. 125-159
  • Lancmanis I. Das Wappen der Hercöge von Kurland-Semgallen aus dem Haus Kettler. // Kurland. - 2001. - Nr. 9. - S. 4.-35
  • Стрельский В.И. Геральдика и сфрагистика в научной работе историков (по материалам украинских архивов и других научных учреждений) // Вопросы архивоведения, 1963, № 2
  • Тираспольская И.З. Геральдика // Советская историческая энциклопедия. Москва, 1963
  • Каменцева Е.И., Устюгов Н.В. Русская сфрагистика и геральдика. Москва, 1974
  • Соболева Н.А. Российская городская и областная геральдика XVIII — XIX вв. Москва, 1981
  • Лукомский В.К. Гербовая экспертиза (случаи и способы применения // Архивное дело, 1939, № 1/49
  • Лукомский В.К. Герб как исторический источник // КСИИМК, 1947
  • Арсеньев Ю.В. Геральдика. Москва, 1908
  • Арсеньев Ю.В. О геральдических знаменах в связи с вопросом о государственных цветах древней России // ЖМЮ, 1911, № 3
  • Введенский А.А. Вспомогательные исторические науки в работе архивисто // Вопросы архивоведения, 1962, № 2
  • Зайцев Б.П. Эмблематика Советской Украины. Автореферат диссертации на соискание ученой степени кандидата исторических наук. Харьков, 1969
  • Каменцева Е.И. Основные проблемы советской эмблематики // Советские архивы, 1970, № 1
  • Борисов И.В. Об идеологическом содержании некоторых дореволюционных и советских эмблем // Некоторые вопросы историографии и источниковедения истории СССР. М., 1977
  • Шепелев Л.Е. Источниковедение и вспомогательные исторические дисциплины: к вопросу о их задачах и роли в историческом исследований // Вспомогательные исторические дисциплины. Ленинград, 1982
  • Драчук В.С. Основные геральдические системы на территории СССР. Диссертация на соискание ученой степени доктора наук в форме научного доклада. Киев, 1981
  • Фон Винклер П. П. Гербы городов, губерний, областей и уездов Российской империи, внесенные в Полное собрание законов с 1649 по 1900. - Спб., 1900. Тоже. Планета, Москва, 1990. – 222 с. (репр. изд. ).
  • Фон Винклер П. П. Русская геральдика: История и описание русских гербов, с изображением всех дворянских гербов, внесенных в общ. гербовник Всероссийской империи. - Спб. , 1892-1894. - Вып. 1-3.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Heraldika&oldid=65162"